Vai esam bagāta lielvalsts?

Kas teicis, ka Latvija ir maza un nabadzības nomākta valstiņa, kuras iedzīvotāji pārtiekot no kaltētām mušmirēm, egļu čiekuriem un bērzu sulas, jo valdība, lai glābtu nāciju no krīzes, esot iebraukusi pamatīgos parādos.

Muļķības! Mēs esam lielvalsts! Un mums vajag jaunu varenu un sabiedrisku elektronisku mediju, kas izmaksāšot vien nieka 53 miljonus latu. Mēs gan tiekam mierināti ar domu, ka valstij pašai vajadzēšot ieguldīt tādu sīknaudu – kas gan ir 9,5 miljoni latu salīdzinājumā ar izplatījumu, jo pārējo došot Eiropas Savienība. Ar piebildi – ja dos. Un ar otru piebildi, ka 53 miljoni latu ir samērojama summa ar Latvijas gada budžetu kultūrai bez Gaismas pils celtniecības.

Tā ir apbrīnojama situācija, ko visā tās krāšņumā spētu atainot varbūt vien senie pasaku teicēji. Valsts jau gadiem nevar atrast pārsimt tūkstošus latu, lai, piemēram, translētu saviem iedzīvotājiem teātra izrādes, operu iestudējumus vai nopietnās mūzikas koncertus. Nemaz nerunāsim te par pēdējos gados Latvijā uzņemto filmu rādīšanu vai agrāk veidotu, bet gadiem nerādītu filmu demonstrēšanu, jo tās guļ arhīvu nolemtībā tāpēc, ka ierunātas krievu valodā. Valsts nevar savā budžetā atrast nieka simt tūkstošus latu, lai nodrošinātu vērtīgu grāmatu iepirkumu Latvijas publiskajām bibliotēkām. Tā nespēj nodrošināt viena (nemaz nerunāsim, ka derētu vismaz pieci un arī tā sauktajos nacionālajos kanālos) kultūras raidījuma iešanu TV ēterā visa gada garumā vai pat nieka vakara pasaciņu bērniem! Nav jau naudas, lai pielīmētu nobirušās flīzītes Zaķusalas gaiteņos. Bet tādu sīkumu kā 53 miljonus atradīs! Uzcels jaunu superarhitekta projektētu superēku ar superstudijām un supertehnoloģijām, apvienos un ielaidīs tajā divas pagalam noplukušas nabagmājas, kuras tad no šīs auglīgās sapārošanas rūkdamas iekaros visas iespējamās reitingu debesis.

Protams, jebkura menedžmenta grāmata jums pateiks to, ka, apvienojot divas administrācijas vienā, vismaz tīri teorētiski mēs dabūjam ekonomiju un ietaupīto naudu varam pārvirzīt produkta kvalitātes vai piedāvājuma uzlabošanai. Sabiedriskie mediji šur tur pasaulē ir savākti zem viena jumta jaudīgos superkompleksos, bet mēs diemžēl neesam Skandināvija, kura spēj ieguldīt savu TV programmu ražošanā nesalīdzināmi lielākas summas, nekā to dara visbagātākie kanāli Latvijā. Šī diemžēl ir Latvija, un te katrai reformai, kā teiktu šarmantā Ivara Zviedra filmas Dokumentālists varone, var viegli iedot pa galvu ar lomiku.

Gan jau, ka mūsu apstākļos birokrātiskās rokādes pieveiks jelkādu ekonomijas ideju, kas rastos no šādas mediju apvienošanas. Varu derēt, ka plāns B, visticamāk, tiks paslēpts kuluāros cildinātā jaunveidojamā medija vienoto redakciju sistēmā. Maz, ka tas būtībā ir murgains mēģinājums atjaunot padomju laiku mediju struktūru un, visticamāk, novedīs vienīgi pie tā, ka administrāciju daļa, kas pēc Latvijas Radio un LTV apvienošanas kļūs lieka, ērti un mīksti pārrotēs uz redakciju struktūrām galveno redaktoru, režisoru un viņu vietnieku krēslos. Ļaunākais ir tas, ka šādas redakcijas vadībā būs iespējams iesēdināt politiskus ielikteņus, kas klanīsies visos vajadzīgajos virzienos. Ir viegli vaimanāt par mediju cenzūru Putina–Medvedeva Krievijā vai Lukašenko vadītajā Baltkrievijā, bet kurp mēs virzāmies paši? Latvija pēdējos gados maigi un mierīgi iet virzienā, ko pieklājīgi būtu dēvēt par vārda brīvības ierobežošanu.

Nevajag arī ļaut pūst sev miglu acīs, priecājoties par stāstiem, kā jaunveidotais medijs katram Latvijas iedzīvotājam iedos pa savam UgunsGrēkam vai Elīnas Garančas lielkoncertam. Jaunas ēkas uzcelšana un supermodernas tehnikas ielikšana tajā vēl nenozīmē, ka tiks iedota nauda ražošanai. Un to Latvijas politiķi nekad nedarīs. Jo nauda – tā ir neatkarība, un kā tad nu neatkarīgā sabiedriskā medijā varēs taisīt tos horizontālos un vertikālos taimkodus?

Atbilde uz jautājumu, kāpēc Rietumos un Austrumos televīzijas prot uztaisīt kvalitatīvus raidījumus, bet mēs te Latvijā mīcāmies tur, kur mīcāmies, ir vienkārša. Te nevajag būt nekādam mediju ekspertam. Paskatieties uz mūsu televīziju un normālu televīziju raidījumu titros norādīto tehnisko darbinieku skaitu. Tā ir ilūzija, ka vienu raidījumu var uztaisīt divi cilvēki, un ar vienu kameru bez gaismām var nofilmēt teātra izrādi. Tā ir ilūzija, ka sižetu kvalitatīvi var iefilmēt mobilajā telefonā un straumēt tiešajā ēterā, tā ir izlikšanās, ka viens redaktors spēj par algu, kas ir reāli mazāka nekā skolotājiem, paveikt triju žurnālistu, viena satura redaktora, viena montāžas redaktora un piecu asistentu darbu. Televīzijas badā mērdēšana jau gadiem bliež pa ekrānā redzamās bildes kvalitāti – gan vizuāli, gan satura ziņā. Lai kaut ko uzlabotu, nevajag taisīt kārtējo gaismas sili, kur labiem ļaudīm pabaroties, vajag normālu finansējumu un darbu. Kamēr Latvija nespēj nodrošināt normālu finansējumu esošajiem sabiedriskajiem medijiem, 53 miljoni jauna medija veidošanā būs zemē nomesta nauda.

Svarīgākais