Nedēļa kā nedēļa – kultūrpolitiskie skandāli norimuši, Žaneta Jaunzeme-Grende un rakstnieki sadarbības līgumu noslēguši.
Nedz tie vieni badīgi un alkatīgi, nedz tā otra tik murgaina vai nesaprotama, kā apgalvo viszinošie interneta komentētāji. Zīmīgi, kā domstarpības beidzās, tā arī anonīmie eksperti apklusa – nu gluži kā Kolina Vilsona romānā Apziņas parazīti.
Ja runā par apziņas parazītiem, tad šonedēļ mani šokēja tie interneta komentāri, kas pavadīja Anmary uzstāšanos Eirovīzijā. Neņemos spriest, no kurienes nāk šīs zooloģiskās izpausmes un acīm redzamā bauda komentēt Anmary kleitu, figūru un visu pārējo. Nezinu, kādiem nerviem ir jābūt, lai pārstāvētu Latviju, ja atsevišķi šīs valsts indivīdi ar interneta mediju starpniecību tev kakā virsū. Var jau būt tie ir vienkārši slimi dīvaiņi, varbūt konkurējošā un priekšatlasē mazāk sekmīgā kantora melnā PR gājiens, bet vai jums nešķiet, ka šo verbālo mēslu nudien ir par daudz? Varētu domāt, ka Anmary apspļaudītāji paši ir vismaz Maikls Džeksons.
Nu labi, aizbrauca meitene, centās un darīja ko spēja – nenobalsoja par viņu tā vidējā Eiropa ar austrumniecisko pieskaņu. Štruntīgāki izpildītāji iekļuva finālā. Gadās. Ne jau komentāros piesauktais krūšu izmērs galu galā nosaka prasmi piesaistīt publiku, bet veiksme, pārliecība un ticība, ka tevi atbalsta, bet šīs lietas dažs labs Anmary centās mērķtiecīgi noskaust vēl pirms starta pusfinālā. Nedomāju arī, ka valsts būtu saspringusi, ieguldot Anmary priekšnesuma veidošanā, un pavisam noteikti neviens tur nekādus miljonus nav nopelnījis – gan jau tā pati nelaimīgā kleita vēl beigās bija labdarības žests. Ja valsts reiz sāktu kaut ko reāli ieguldīt, tad mēs jau kuro gadu nesēdētu pusfinālā.
Bet kāpēc tagad jāķēza internetā, un kāpēc tas viss jāpublicē? Atbilde ir diezgan vienkārša. Kā teiktu mediju eksperte Sandra Veinberga, kuru Latvijā gan neviens galvā neņem, – mūsu valstī nepastāv kvalitatīva mediju pētniecība un visi t. s. mērījumi pamatā notiek tikai kvantitatīvā izteiksmē. Ir bezcerīgi aicināt Latvijas interneta portālus nepieļaut publiskot tādus anonīmus komentārus, kuru parādīšanās drukātajos medijos, TV vai radio formātā noteikti tiktu klasificēta kā tā vai cita likuma pārkāpums – goda un cieņas aizskārums, nepatiesas informācijas izplatīšana, apmelošana, personiskās dzīves neaizskaramības pārkāpums u. tml. Bezcerīgi tāpēc, ka reklāmas devējs Latvijā interneta medijos orientējas nevis pēc neviena nemērītās rakstu kvalitātes vai reputācijas, bet gan pēc kvantitatīva rādītāja – portāla apmeklētāju daudzuma. Un tad nu katrs, kas apķēza Anmary vai latviešu rakstniekus interneta portālā, ir zelta vērts – jo viņš taču apmeklē portālu un uzkavējas tajā pietiekami ilgi, lai to varētu izmantot reklāmas piesaistē.
Droši vien tikpat naivi ir cerēt, ka reklāmdevēji mūsu valstī pēkšņi kļūs tik gudri, ka neizvēlēsies medijus, kuru komentāros valda visīstākā kūtspakaļas publika. Bet varbūt ir pienācis laiks izveidot kvalitatīvu mediju likumu, kas attiektos ne tikai uz visu dauzīto sabiedrisko televīziju, kas, pasarg, Dievs, ka tik ne tā ko nepasaka, vai uz drukāto presi, bet arī uz svēto govi un mediju gaišo nākotni – internetu. Ja reiz medija īpašnieki nekontrolē tā saturu – likuma normas ir iespējams mainīt tā, ka atbildība par, piemēram, goda un cieņas aizskārumu šādos gadījumos gulstas uz portālu īpašnieku pleciem. Tas taču ir tikai godīgi. Ja reiz ir vārda brīvība, tad lai tā ir atbildīga vārda brīvība, nevis negodīga spēle vienos vārtos, kas nostāda nevienlīdzīgā pozīcijā anonīmu komentāru autoru un viņa apkomentēto personu.