Par špikošanu – aiz restēm

Nezinu, vai pamanījāt ziņu, par kādas latviešu kundzītes nelāgajiem piedzīvojumiem, kuru tagad izdos ASV varas iestādēm. Viņai draudot līdz pat divdesmit gadu cietumsods par mahinācijām ar ģimenes ārstu diplomiem.

 Šī dāma kopā ar vīru esot noplūdinājusi eksāmena jautājumus savas privātās piparbodītes studentiem, lai tie sekmīgi varētu nokārtot grūto gala pārbaudījumu. Nu, redz, viņi tur Amerikā, kur cilvēki, pēc vidējā latvieša domām, esot slinki un hamburgeros prātu noēduši, galīgi negrib pārņemt Latvijas izglītības sistēmas sliktās tradīcijas, kur referātu, kursadarbu un citu mācību pētījumu pirkšana interneta vietnēs ir tikpat ikdienišķa kā interneta veikalā iegādāts mobilais telefons. Tad nu brīnāmies, ka viņiem tur ir līmenis, bet mums nav, kamēr teju ik pavasari izceļas skandāli par eksāmenu atbilžu noplūdināšanu.

Rektori uz Robertu Ķīli nikni kā lapsenes, un arī solītā reformu plāna vēl nemaz neesot. Tomēr nekad neesmu dzirdējis no rektoru padomes puses, piemēram, priekšlikumus par to, kā apkarot pat bakalaura darba līmeņa pētījumu tirdzniecību internetā. Pret to vienīgā nedrošā barjera šobrīd ir uz augstskolu vadošā personāla fona nebūt ne pārāk dāsni atalgotais pasniedzējs un viņa prasme atrast globālajā tīmeklī īstās vietnes un tekstus. Protams, vēl naivāk būtu gaidīt, ka viņi apkarotu paši savas algas, kas, starp citu, ir apskatāmas publiskajās attiecīgo amatpersonu deklarācijās. Katrs tētis vai mamma par tām var pārliecināties, pirms izšķiras apmaksāt savas atvases studijas tajā vai citā augstskolā. Amplitūda starp trīsdesmit un četrdesmit tūkstošiem latu gadā nudien pat nebūtu apstrīdēšanas vērta, ja augstskola vilktu kaut vai Tartu universitātes līmenī. Bet nevelk.

Vēl grūtāk ir apkarot klasisko špikošanas sērgu, kurai Latvijā ir dziļas padomju izglītības tradīcijas. Savulaik nešpikojot universitāti jau nemaz nevarēja pabeigt: zinātniskais komunisms, zinātniskais ateisms, PSKP vēsture, kara katedra, civilā aizsardzība un citi dziļi zinātniski, padomju cilvēkam tik vajadzīgi priekšmeti jau citādi nebija kārtojami. Es nudien neatceros nevienu, kas šos «ļoti nopietnos» marksistiskajā pasauluzskatā balstītos priekšmetus kārtoja bez špikeru palīdzības.

Mūsdienās padomju vājprāts no studiju programmām sen izmests tur, kur tam ir pienācīga vieta, pati augstskolu sistēma ir jau sen reformēta, bet studenti tik patstāvīgi, cik vien tas iespējams. Nedēļā viņiem ir tikpat lekciju, cik savulaik vienā dienā. Tomēr es neredzu, ka tagadējie ar patstāvību apveltītie studenti būtu mērķtiecīgāki un orientēti uz to, lai no savas augstskolas kā no citrona spiestu ārā visu, ko vien spētu paņemt. Laikam jau pie tā vainojams globālais apjukums, kas valda valstī. Mūžīgais jautājums – par ko tu gribi kļūt – ir reducēts līdz līmenim – vienalga par ko, ka tik labi dzīvotu. Profesiju prestižs ir krities līdz neiedomājami zemai robežai. Diendienā redzot, ka ārsti, skolotāji, žurnālisti, policisti, robežsargi, valsts sektora zemākā un vidējā līmeņa darbinieki saņem tik maz, ir grūti motivēt sevi mācīties profesiju. Jo kāda tam jēga?

Tā ir absurda ilūzija, ka Latvijā, tāpat kā jebkurā valstī, var sakārtot vienu jomu. Sistēmiskā nekārtīgumā un nemērķtiecībā ir grūti iedomāties spožu medicīnas nozari vai izcilu profesionālās kultūras daudzveidību. Protams, ir labi, ja kāds mēģina veidot kaut ko līdzīgu nacionālās attīstības plānam, tomēr ir vajadzīga kāda augstāka ideja par IKP pieaugumu, lai plāns būtu auglīgs. Te nu polittehnologi mums parasti izmet apzelēto nacionālo ideju, lai visiem ir par ko parunāt. Tomēr cik tam visam ir reāls un mūsdienīgs satvars? Šosestdien, piemēram, Baltu vienotības dienā, daudzos Latvijas pilskalnos degs ugunskuri. Mūs aicinās gremdēties pagātnē, lai sajustu sevī zemgaļus, latgaļus, kuršus. Skaisti! Bet kur šai vienotībai ir mūsdienīgs ietvars?

Svarīgākais