Diena pēc pasaules gala

Sestdiena pēc pasaules gala droši vien būs tāda pati kā visas citas šā decembra dienas – auksta un sniegota.

Sapratuši, ka nekas nav beidzies, bet kredīti un apkures rēķini joprojām jāmaksā, cilvēki skries savās dienišķajās darīšanās, gādāt garajām svētku brīvdienām pārtiku, našķus un dāvanas. Kā parasti, nevienam par šiem neveiksmīgajiem pareģojumiem jau arī nekas nebūs, un jautājums par to, kā, piemēram, saviem skatītājiem acīs skatīsies kāds krieviem piederošs, Anglijā bāzēts un Latvijā raidošs televīzijas kanāls, kurš jau kādu gadu vaimanā par 21. decembra globālo kataklizmu, ir pilnīgi lieks – kanāla redaktori nākamgad izdomās nākamās blēņas. Galu galā bez maiju kalendāra bija arī citi, teju vai katrai senajai un no pasaules kartes pazudušajai civilizācijai, pat senajiem latviešiem. Turklāt arī mūsu pašu laika skaitīšanas sistēma vēsturiski ir tik dīvaina un aiz matiem pievilkta, ka varat būt droši, drīz vien gaidīsim nākamo pasaules galu. Tas jau nekas, ka ar šādiem meliem tiek degradēta visa mediju vide, ka uz šādu histērisku sensāciju fona neticamas un nenovērtētas paliek nopietnas ziņas un brīdinājumi, kas, tiesa gan, nerada globālu pasaules galu, bet var izraisīt kādas mazas mikropasaules sabrukumu.

Fašistu ideologs Gebelss reiz teicis – jo lielāki meli, jo ātrāk tie kļūst par patiesību. Tomēr tā nav. Mūsdienās vienus melus vienkārši aizstāj nākamie, bet ilgtermiņā divdesmitā gadsimta dievs – masu mediji – divdesmit pirmajā gadsimtā neglābjami zaudēs pēdējās savas reputācijas paliekas. Šādā situācijā sabiedrība būs aizvien vieglāk šķeļama, dezorientējama, musināma, jo tad, kad neviens vairs netic nevienam, iestājas pilnīgs haoss. Es ceru, ka sazvērestības teorijām nav taisnība un pasaules pelēkie kardināli nevirza mūs šajā virzienā, bet, ja arī virza, – svarīgi ir neļauties, kad tevi stumj tur, kur kādam tas ir izdevīgi.

Lai nu kā ar to pastaro dienu, bet pasaule šobrīd ir balta un skaista, gluži kā Poruka Ziemassvētku dzejoļos. Varbūt svētku dienās ir vērts izslēgt melīgo televīzijas kasti, iziet kaut kur uz mežu, pastāvēt un paraudzīties sev apkārt, ļaujot, lai māte daba sakārto iekaisušās smadzenes, jo baltajā sniedziņā uz skujiņām, lai cik stulbi vai sentimentāli tas kādam šķistu, ir vairāk dievišķās harmonijas nekā dažu sludinātāju slimīgajās fantāzijās. Apzināšanās, ka esi mazs puteklītis lielajā izplatījumā, reizēm ir pat tīri svētīga, īpaši jau tad, ja saproti, ka būt puteklītim nozīmē arī lielo brīvību atmirdzēt saules staros.

Es labprāt novēlētu jums visiem mieru Ziemassvētkos, bet šāds vēlējums nebūs īsti patiess, jo skaidrs, ka nekāda lielā miera nevienam nebūs – ielas būs piesnigušas, veikalos rindas, visi kaut kur skries, pēdējā brīdī trauksies darīt nepadarīto. Tāpēc es jums novēlu piedzīvot mirkli. To mirkli, kad atskārsti, ka esi daļiņa no Lielā plāna, kura mērķus tev nekad neizprast, bet pēc kura vari dzīvot tālāk ar pašcieņu un sava nozīmīguma apziņu, neietekmējoties no pilnmēness laikā dzimušiem, sakaisušiem un murgainiem pareģojumiem.

Dzīvosim ar pašcieņu! To, kam ir pašcieņa, nevar nedz pazemot, nedz manipulēt, nedz par muļķi padarīt. Turklāt daudzas mazas individuālas pašcieņas būs tās, kas izveidos vienu lielu sabiedrisku un valstisku pašcieņu. Tikai tā mēs varam panākt, lai, par spīti aizokeāna izlūkdienestu nākotnes prognozēm, mazajai Latvijai nepienāktu kāds mazs un individuāls pasaules gals.

Svarīgākais