Esmu pamanījis kādu īpatnēju lietu. Kamēr kultūras darbinieki: rakstnieki, mākslinieki, mūziķi runā par gaišo tāli vai skaistajiem ideāliem, tikmēr viss ir labi. Lai jau muld, tāpat pajoliņi vien ir – neba nu runasvīri un citi rīcības cilvēki viņos ieklausīsies.
Tā arī tagad, kā radošās savienības uzstāj, lai valsts beidzot sāktu izstrādāt likumu par radošo personu statusu, tā uguns pakulās. Atkal jau kāds kaut kur pierīsies, piezagsies, sūks kā dēle tautas veselīgās asinis. Tas, ka šāds vai līdzīgs likums ir visās Eiropas Savienības valstīs, interneta salmu kūlējus neinteresē, un arī ar veselo saprātu, tā vien šķiet, šie spriedēji nedraudzējas.
Visnožēlojamākais ir tas, ka viņi tagad kaut ko vāvuļo par to, ka tādi meistari kā Imants Ziedonis, redz, spēj pārdot savas dzejas grāmatas pietiekamās tirāžās, lai no tā pārtiktu. Lai nu ko, bet šo tēmu gan derētu slēgt un apkaunēties. Imants Ziedonis, kas Latvijai devis krietni vairāk nekā visi Latvijas interneta skribenti, kopā ņemti, no šā likuma neesamības cieta tieši tāpat kā visi pārējie lielie mākslinieki. Nevaru pat iedomāties, kādi būtu ar dažādu slimību buķeti apveltītā meistara dzīves pēdējie gadi, ja ne ģimenes un tuvinieku nesavtība, draugu atbalsts. Arī materiālā ziņā. Negribētu kaut ko tādu novēlēt pat tiem, kas kaut ko par «Ziedoņa pārticību» savā lumpenintelektuālajā pārgudrībā vāvuļo pa saviem blogiem. Man spilgtā atmiņā ir dzejnieka pateicības vārdi toreiz, kad viņam piešķīra balvu Par mūža ieguldījumu literatūrā. Paldies, varēšu beidzot nopirkt jaunas brilles. Veciem vīriem ir tāda mode tās pazaudēt vai salauzt, – toreiz sacīja Imants Ziedonis.
Nevajadzētu domāt, ka šāds likums kādam vajadzīgs, lai varētu saņemt kādas nepelnītas piemaksas vai sazin kādus labumus. Ja kāds tā domā, viņš vienkārši ir muļķis, un tas nav nekāds apvainojums, bet fakta konstatācija. Ir taču tomēr ļoti jocīgi, ka cilvēks, kurš visu mūžu godīgi maksājis visus tos nodokļus, kurus valsts no viņa prasījusi, mūža beigās spiests iztikt no sociālās pensijas, jo valsts, kas izmanto šā mākslinieka radītās garīgās bagātības; filmas, grāmatas, skaņdarbus, gleznas, sava slinkuma dēļ nav spējusi sakārtot attiecīgo likumdošanu. Pa visu Latviju varbūt vispār kopā ir kādi pieci tūkstoši mākslinieku, šāda likuma normas būtu nepieciešamas vēl mazākam skaitam. Viss, ko viņi prasa – tādas pašas sociālās garantijas kā visiem pārējiem valsts iedzīvotājiem, nevis īpašas ekstras.
Pie mums vispār šajā ziņā valda kaut kāda dīvainība. Zagt nav labi, bet māksliniekus apčakarēt ir tīrais prieks. Tas taču ir tikpat viegli, kā nozagt pienu kaķēnam. Tie paši cilvēki, kas apspļauda latviešu kultūru, savos komentāros labprāt lielās, kā torentos nokačājuši jaunākās filmas, teātra izrādes, e-grāmatas vai citus mākslas produktus un tagad bauda to visu, nemaksājot pat santīmu. Es varu iedomāties, kā viņi spiegtu, ja kāds uz nedēļu nokačātu šo gudrinieku bankas karti vai auto. Die’s sargi! Mākslinieki, tā tomēr ir īpaša suga – ar viņu darbiem var apieties, kā nu katrs vēlas – tekstus īsināt skolu programmu vajadzībām, lugas un skaņdarbus pārveidot, likt torentos, lejuplādēt, neprasot nekādu autora piekrišanu, turklāt vēl publiski sagvelzt visādas muļķības par šo darbu tapšanu un nosaukt to visu par «Kultūras vēsturi».
Ja runā par rakstniekiem, ļoti konkrēti, jau gadiem valsts nevar sakārtot publiskā patapinājuma sistēmu, kas, starp citu, lielāko atbalstu sniegtu tieši tiem autoriem, kuru darbi ir visvairāk lasītie un pieprasītie. Visā Rietumu pasaulē tā ir neapstrīdama norma – bet nē, Latvija to, nezin kāpēc, nav spējīga – atmet to, kas paliek pāri. Arī ar veselo saprātu, tā vien šķiet, šie spriedēji nedraudzējas.