Kad 2007. gada vidū pār ASV jau vēlās finanšu krīze, kas aizrāva sev līdzi ne tikai vietējās finanšu struktūras, bet pamazām arī citas kontinenta un Eiropas valstis, Latvijā vēl baudījām trekno gadu un delikatešu piebāztām mutēm klausījāmies politiķu pravietojumos, ka mūs tā neskars.
Līdz Latvijai krīze atnāca ar apmēram gada novēlošanos, bet līdz Saeimai, izskatās, tā nav tikusi vēl šobaltdien.
Tā stāv joprojām kā vētras neskarta, aizsargājošu klinšu ieskauta sala, uz kuras tik vien kā dzird vēju gaudojam.
Jā, algas un kompensācijas gan nedaudz tika samazinātas, bet joprojām papildus darba algai un piemaksām par darbu komisijās kompensācijas ir gana treknas. Šķiet, taisnība tiem, kas teic, ka deputātiem trūkst saiknes ar realitāti vai, kā to nesen intervijā pauda arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča, "daudzi politiķi ne sevišķi labi izprot un zina, kā pašreiz cilvēki Latvijā dzīvo".
Viņi joprojām no nereti galējā izmisumā iedzīto un pēdējos santīmus skaitošo cilvēku nodokļos samaksātās naudiņas var atļauties īrēt dzīvokļus par 388 latiem mēnesī. Tīri personiski nupat saskāros ar nepieciešamību izīrēt dzīvokli. Sludinājumu par dzīvokļa izīrēšanu ir daudzkārt vairāk nekā sludinājumu par dzīvokļa īrēšanu. Piemēram, populārākajā sludinājumu portālā ss.lv izīrētāju piedāvājumi dzīvokļiem tikai Rīgas centrā 2. decembrī bija 1152, īrnieku – 320, tiesa, ieskaitot atkārtotos sludinājumus.
Viens no izplatītākajiem īrētgribētāju sludinājumiem ir "īrēšu dzīvokli tikai par komunālajiem maksājumiem". Nedomāju, ka šiem cilvēkiem "jumts aizbraucis" vai nekaunība spiežas pa visām vīlēm ārā un ka viņu cerības būtu naivas. Viņi atšķirībā no ievēlētājiem tautas kalpiem saprot reālo situāciju. Pāris simti tūkstošu cilvēku ir aizbraukuši no valsts, jo īpaši tie, kas nebija nostabilizējušies un iegādājušies nekustamo īpašumu, bet to īrēja, cilvēki joprojām turpina izbraukt. Stāv tūkstošiem nepārdotu, neizīrētu dzīvokļu jaunajās mājās, kuras uzcēla vēl īsi pirms krīzes sākuma. Bezdarbs strauji pieaudzis, ienākumi – minimāli, daļa jauno cilvēku, kas gribēja pabaudīt neatkarīgo dzīvi, līdzekļu ekonomijas nolūkā pārvācas atpakaļ uz ģimenes mājām. Saimnieki labprāt piekāpjas īrnieku priekšlikumiem par īres maksas samazināšanu, lai tikai noturētu labu īrnieku, kas samaksā regulāros maksājumus un varbūt vēl nedaudz arī viņam. Jau par 150–200 latiem var Rīgā noīrēt labu labos dzīvokļus ar visām ērtībām, bet, ja prasības pieticīgākas, par vēl krietni mazāku summu. Turklāt, ja jau deputāts paralēli dzīvokļa kompensācijai saņem arī transporta kompensāciju, tad, ja labi gribētu, viņam nebūtu problēmas par krietni mazāku summu īrēt dzīvokli ārpus Rīgas centra. Galu galā, arī ar bezmaksas stāvvietām pie pašas Saeimas deputātiem nav problēmu.
Protams, ir ekskluzīvi dzīvokļi nekustamo īpašumu tirgū Rīgas centrā arī par 388 latiem mēnesī, bet jautājums, cik solidāri šādā situācijā ir tādus atļauties? Runa ir par solidaritāti un vienādu krīzes smaguma uzņemšanos.
Ja pirms vairākiem gadiem deputāti varēja saņemt maksimālo īres kompensāciju, arī neuzrādot nekādu dokumentu par reālajiem izdevumiem, pēc Satversmes tiesas lēmuma šo kompensāciju izmaksai nepieciešams dokumentāls pamatojums. Var būt gan maksājumu kvīts, gan arī tikai īres līgums. Teorētiski var būt tā, ka līgumā, jo īpaši, ja tas slēgts pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām 2006. gada nogalē, uzrādīta viena – vēl "treknā" summa, bet tā laika gaitā realitātē sarukusi. Bet mēs jau negribētu domāt, ka deputāti starpību starp līgumā uzrādīto un reāli maksāto vienkārši piesavinātos, vai ne? Atliek versija par citu realitāti.
Arī ja deputāti var saņemt ikmēneša transporta kompensācijas 179 latu apmērā, kas neesot daudz, un ja kā upuris tiek minēts tas, ka deputātam vēl papildus "jāsedz no savas kabatas" ar mašīnas tehnisko uzturēšanu saistītie izdevumi, tad nav jābrīnās, ka tie paši deputāti, kas šādus bonusus ik mēnesi saņem, var mierīgi nobalsot par mājokļa nodokļa uzlikšanu, transportlīdzekļa nodevas palielināšanu, nodevu par darba devēja auto izmantošanu privātām vajadzībām. Par kompensācijām atbildīgās Saimnieciskās komisijas vadītājs Vilnis Edvīns Bresis, runājot par atskaitēm transporta kompensāciju izlietojumam, prāto, ka nevar viennozīmīgi izšķirt, vai deputāts brauc tikties ar vēlētājiem uz vietu, kur dzīvo arī viņa radinieks, kurš apciemots, bijis darba brauciens vai privāts, turklāt deputātiem, kas nedzīvo Rīgā, jānokļūst arī līdz savai dzīvesvietai. Bet vai citiem strādājošajiem, kas dzīvo vienā vietā, bet strādā citā, braukšana no mājām uz darbu un otrādi, pa ceļam varbūt arī piestājot veikalā, arī būs traktējama kā dienesta auto izmantošana darba
vajadzībām?
Deputāti, kam teju visas elementārās vajadzības, izņemot pārtiku, tiek apmaksātas, šķiet, piemirst, ka vienkāršie mirstīgie par tām maksā paši no savas aldziņas, kas ir reizes trīs, četras, pat piecas mazāka nekā tiem, ko viņi uztur ar saviem nodokļiem. Parlaments ir tāds pats darba devējs kā citi, ar to vienīgo atšķirību, ka darba devējs ir tauta. Kurš darba devējs šodien tādus bonusus var atļauties?