Kad bijušais veselības ministrs Ivars Eglītis atkāpās no amata un tam tika virzīta Baiba Rozentāle, valdības pārstāvju mutēs bija vārds solidaritāte, kas būšot nepieciešama valdībā, jo īpaši no premjera puses, lai nodrošinātu veselības aprūpes sistēmas pastāvēšanu budžeta samazināšanas apstākļos.
Tas, kas redzams šodien premjera Valda Dombrovska un veselības ministres B. Rozentāles izpildījumā, nu nekādi neatgādina solidaritāti – nedz izpratnē par nozari, nedz izpratnē par sabiedrības stāvokli un vajadzībām, nedz izpratnē par to, kā valstij salāpīties un pārdzīvot šo laiku.
Teju mēnesi kopš B. Rozentāles apstiprināšanas par ministri 29. jūnijā ministre un premjers ik nedēļu, ik pārdienas, ja ne biežāk, apmainās ar savstarpējiem publiskiem pārmetumiem par finansējumu, par nozares vadīšanu.
Tagad valdības pārstāvji kā juristi tiesā stīvējas ar interpretācijām, ko nozīmē vienošanās (un vai tā vispār bijusi vai ne) par finansējuma apjomu veselības aprūpei ne mazāku par 3,4% no IKP šogad un vismaz 4% nākamgad, par to, vai tas ir vai nav nodrošināts, kādi vispār ir cipari, ko ministre zinājusi pirms stāšanās amatā, ko premjers solījis vai nav solījis. Ministre prasa papildu naudu sistēmai – te 90 miljonus, te 45, draudot, ka pat ar visas administrācijas likvidēšanu neietaupīs vajadzīgo summu un jau novembrī finansējums veselības aprūpei vienkārši beigsies, un premjers melojot, ka ar esošo naudu var salāpīt līdzekļu iztrūkumu sistēmā. Premjers pārmet vilcināšanos veikt reformas un rast veidus, kā izdzīvot ar esošo finansējumu, vienlaikus nodrošinot normālu veselības aprūpi. Tad nu ministre sadūšojusies nogriezt administrācijas galā un likvidēt Sabiedrības veselības aģentūru (SVA), bet nu premjers, kurš iepriekš bilda, ka reformas, izdevumu samazināšana jāsāk ar administrāciju, nevis ar "invalīdu rehabilitācijas programmām", tiepjas, ka rīkojumā par ministrijas padotības iestāžu reorganizāciju tieši šāda reorganizācija nav bijusi plānota. Ļaunā priekā ministre atriebjas par premjera pārmetumiem un steidz paziņot, ka viņš ir tas, kurš kavē reformas un atrauj pacientiem medicīnisko palīdzību, neparakstot SVA likvidācijas līgumu.
Šāda kašķēšanās smilškastnieku stilā nenāk par labu nedz premjera, nedz ministres tēlam, nedz nozarei, nedz valdībai, nedz arī sabiedrība no tā top gudrāka, veselāka un labāk situāciju izprotoša. Domājams, to saprot arī paši smilškastnieki, tāpēc jautājums – kāpēc, neraugoties uz to, ka viņiem ir darbu un problēmu pilns vezums, viņi tomēr šķiež enerģiju šim neauglīgajam kašķim? Parasti šāda publiska ecēšanās notiek vai nu tādēļ, lai novērstu uzmanību no kāda cita sabiedrībā nepopulāra lēmuma, darbības, kas veikli tiek paveikta sakulto putu aizsegā, vai arī saprotot, ka mēsli ir lieli un nenovēršami, tāpēc laikus ar pirkstu jāmēģina norādīt uz vainīgo. Izskatās, ka šoreiz būs otrais variants, lai gan arī pirmajam ir visi vajadzīgie apstākļi. Iespējams, premjers beidzot apjautis, ka abstraktie budžeta cipari, kas nogriezti veselības aprūpei, nav tikai nogriezti cipari, bet tās ir rokas, kājas, sirdis, galvas – dzīvības... Diemžēl pamatsignāls, kas nāk no valdības, ir – visi psiho, nevis pārvalda situāciju. Savstarpēji kariņi tiek izvērsti vairākās frontēs. Bet karā ir tikai zaudētāji: vieni – nedaudz mazāki, otri – lielāki. Bet zaudētāji. Pēdējais laiks nolikt ieročus un sākt miera un attīstības sarunas, izstrādāt Latvijas Māršala plānu!