Stropu iznīcināšanas politika
Ar lēmumu par valsts kapitālsabiedrību pelņas sadali valdība uzkāpusi gan uz veciem, gan jauniem grābekļiem, dod nepareizu signālu ne tikai kultūras iestādēm un liek apšaubīt tās spēju redzēt cilvēku, vērtības aiz skaitļiem, domāt stratēģiski.
Kritēriji, kādēļ valdība atļāva peļņu paturēt Rīgas cirkam, Liepājas simfoniskajam orķestrim, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, Valmieras Drāmas teātrim un Daugavpils teātrim, bet neļāva Latvijas Nacionālajai operai un baletam, Latvijas Leļļu teātrim, Jaunajam Rīgas teātrim un Latvijas koncertiem, nav skaidri. Visām melnajā sarakstā nonākušajām kultūras iestādēm bija ne mazāk cēli mērķi un svarīgi investīciju plāni kā pārējām, bet valdība rīkojās līdzīgi kā Saeima ar tās frakcijām piešķirtajām budžeta kvotām – sadalīja tikai savējiem (Vienotības sadraudzības partiju mēri saimnieko Daugavpilī un Valmierā, Vienotības bijušais kultūras ministrs Ints Dālderis koncertē ar Liepājas orķestri un Liepājas mēra Ulda Seska vadītajai Liepājas partijai ir līgums ar ZZS). Savukārt, pēc ugunsgrēka Rīgas cirkā un būvuzraugu vērtējuma par Rīgas cirku kā bīstamāko sabiedriskās nozīmes ēku Rīgā atņemt tā nelielo peļņu jau būtu amorāli. «Sarkanā» Rīga lai pati tiek galā! Operas vadītājs Zigmars Liepiņš, kuram drosmes kritizēt politiķu aplamības nekad nav trūcis, lēmumā redz partijiskus motīvus, vienlaikus norādot uz lielāku valsts kapitālsabiedrību peļņas neiekasēšanu, piemēram, no Latvijas dzelzceļa, CSDD u. c. Turklāt operai peļņa atņemta, kad tā pēc ilgstošiem finanšu iztrūkumiem un skandāliem, kuru dēļ pat krita tās ilggadējais vadītājs Andrejs Žagars un bijusī kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende, pirmo gadu strādājusi ar peļņu. Tas ir nopelnītais no pašu radītā, ar augstu pievienoto vērtību. Atbalstāma varētu būt to uzņēmumu peļņas daļas ieskaitīšana valsts budžetā, kuri izmanto dabas resursus, ja tas nekaitē uzņēmuma darbībai, vērtības saglabāšanai, pakalpojumu kvalitātei. Šo uzņēmumu peļņas daļas ieskaitīšana valsts budžetā ir kompensācija iedzīvotājiem par tās kopīpašuma – valsts resursu – izmantošanu, bet peļņas atņemšana kultūras radītājiem ir destruktīva un nemotivē plānot ilgtermiņa attīstību un taupīgu saimniekošanu.
Un – vai kultūras iestāžu mērķis ir pelnīt vai attīstīt noteiktu kultūras žanru, kvalitāti un sekmēt kultūras pieejamību tautai? Joprojām kuplākai ģimenei brauciens uz labu bērnu teātra vai operas izrādi, jo īpaši no reģioniem, nav pa kabatai. Varbūt valsts kā kapitāldaļu turētāja var uzdot daļu peļņas novirzīt kultūras pieejamības sekmēšanai? Tas arī atbilstu valdības deklarācijā paustajai apņēmībai stiprināt «kultūras nozarē nodarbināto motivāciju un konkurētspēju Baltijas darba tirgū» un centieniem definēt «minimālo bezmaksas kultūras pakalpojumu klāstu bērniem un jauniešiem, tajā skaitā, atbalstot sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu un jauniešu kultūras patēriņu». Bet finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) redz vien konsolidējamā budžeta skaitļus, un premjere un vairums ministru balso, kā ieteicis Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) – ir uz ko novelt atbildību, pašiem sava galva parādās tikai pēc brēkas medijos. Ar pērn veiktajiem grozījumiem Kapitālsabiedrību pārvaldības likumā premjeres kontrolē esošajam PKC nodota centralizēta kapitālsabiedrību pārvaldība, Straujumai solot, ka PKC ar kapitālsabiedrībām nestrādās, «apejot ministrus». Izskatās, ka solījums nav turēts – kultūras ministre Dace Melbārde (NA), līdzīgi kā pārējie nacionāļu ministri, peļņas atņemšanu mākslas iestādēm neatbalstīja, bet to pārstāvji aizstāvēt savus plānus aicināti netika. Jautājums, vai grozījumu mērķis patiesi bija uzlabot valsts kapitālsabiedrību pārvaldi, izskaust tajās partiju šiverēšanos un naudas šķērdēšanu, arī sakārtot dividenžu izmaksu kārtību sistēmā, kas neļauj politiķiem ar kapitālsabiedrībām rīkoties atkarībā no politiķu subjektīvas nostājas, vai tikai juridiski piekārtot likuma atbilstību iestājai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā? Līdzās nepieciešamībai konsolidēt budžetu izskanēja arī ekspertu aicinājumi reformēt ne vien kapitālsabiedrību, bet visu valsts pārvaldi, bet valdības lēmums par kapitālsabiedrību peļņu lieku reizi apliecina, ka reformu vietā būs kārtējā trulā griešana. Pat krīzes gados, kad konsolidējamā summa bija daudzkārt lielāka, valdība nerīkojās tik alkatīgi kā krievu zaldāti Latvijas druvās, kas, domājot tikai par vēdera piepildīšanu šodien, no bišu stropiem izlaupīja visu medu, atstājot bites bojāejai.