Pēc tam, kad pretēji Kas notiek Latvijā? raidījuma debašu formātam tajā tika intervēts viens pats Andris Šķēle, atsevišķi cilvēki, kas nodēvēti par "mediju ekspertiem" to nodēvējuši par "bīstamu precedentu".
Izteiktas bažas, ka citi "smagsvari" nu varēšot izvirzīt līdzīgas prasības, Šķēle tiekot padarīts par izredzēto personu (Anda Rožukalne), viņš neesot nekas vairāk kā vienas nepopulāras partijas vadītājs, un šādu atkāpi varētu pieļaut, varbūt intervējot kādu "svarīgu cilvēku", piemēram, Valsts prezidentu vai premjeru (Baiba Strautmane). Jāteic, prezidents Valdis Zatlers jau reiz intervēts viens pats KNL, un, lai arī tēma aktuāla – par ultimātu Saeimai izpildi pērn pavasarī, noturēt skatītāju uzmanību viņam bija grūti. Arī internetā atsauksmes bija līdzīgas, piemēram: "Tikko sāku skatīties Jūsu raidījumu un sapratu, ka neturpināšu. Dalībnieks tikai viens pats Zatlera kungs. Piedodiet, bet labāk tad pasērfoju pa neta izklaidējošiem saitiem" (www.knl.lv , 31.03.2009)... Līdzīgi grūti būtu arī premjeram Valdim Dombrovskim ar nekustīgo sejas izteiksmi un bezkaislīgajiem tekstiem šāda veida intervijā noturēt skatītāju uzmanību divu stundu garumā, lai veidotos saturisks un atraktīvs piedāvājums. Turklāt, lai aci pret aci spētu stāties pretī šādam pieredzējušam intervētājam raidījumā, kurā pietiek arī laika pamatīgai tirdīšanai un uzstāšanai uz atbildēm jautājumiem, no kuriem intervējamie mīl izvairīties, jābūt drosmei un pašpārliecinātībai, ar ko vairākums Latvijas politiķu nelepojas.
Atkāpes no plašo debašu formāta bijušas, arī intervējot divus premjera amata kandidātus – Edgaru Zalānu un Valdi Dombrovski –, un skatītāji bija tikai ieguvēji. Labāk upurēt formātu, nekā saturu. Un tieši uz saturu jāraugās, vērtējot, vai atkāpšanās no raidījuma formāta ir vai nav bīstams precedents.
Ja raidījumā Šķēle būtu varējis plaši atvēzēties sevis slavināšanā, konkurentu kritikā, kādu savtīgu ideju proponēšanā vai tukša populisma bārstīšanā, tad varētu pārskatīt šādu atkāpju lietderību. Bet, gods kam gods, pēc nelielas iesildīšanās devas intervējamais tika turēts ciešās spīlēs. Protams, individuāli gan Šķēlem, gan Domburam šis duelis bija svarīgs pašapliecināšanās elements, kas katram profesionālim savā darbā svarīgs. Bet, raugoties no plašākas sabiedrības interesēm, svarīgāks tomēr bija kas cits, kas attaisnoja šā raidījuma formātu. Šķēle nav tikai "vienas nepopulāras partijas vadītājs". Viņa ietekme allaž sniegusies tālāk par vienu partiju, un viņš tomēr vienīgais Latvijā ir trīskārtējs premjers. Lai cik nepopulāra, tomēr TP ir lielākā koalīcijas partija, turklāt, oficiāli atgriežoties politikā pēc septiņu gadu pārtraukuma, no viņa tiek gaidīts reāls piedāvājums, programma. Sabiedrība vēlas zināt, uz ko viņš pēc šīs pauzes ir spējīgs. Diemžēl citos formātos to izzināt līdz šim nav diez ko veicies. Uz žurnālistu ekspresjautājumiem viņš neatbild, arī preses konferences, kurās Šķēle sola atbildēt uz visiem jautājumiem, ir bezjēdzīgas. To spilgti demonstrēja pirmā preses konference pēc Šķēles ievēlēšanas par TP vadītāju: ar savu ievadreferātu pats Šķēle cenšas noteikt tēmu, bet atkāpes no tās tiek "noairētas", pēc būtības neatbildod uz žurnālistu jautājumiem, kurus nav iespējams vairākkārt atkārtot, lai saņemtu atbildes, jo žurnālistu ir daudz, un, formāli aizsedzoties ar vārda došanu visiem, ir iespējams pateikt tikai to, ko pats grib. Rezultātā: runu daudz, jēgas maz. Iespējams, līdzīgs efekts jeb pareizāk – defekts, būtu no Šķēles dalības debatēs plašākā pulciņā. Tieši no sabiedrības interešu viedokļa paraudzīties zem virsējās čaulas padziļinātas intervijas formāts stingra un erudīta intervētāja vadībā ir labākais iespējamais. Šaubīties var vienīgi par to, vai pats Šķēle no tā ir ieguvējs.