Var jau uz papīra uzlikt kādu ideju, uzzīmēt iestādi ar tās cēlajiem mērķiem, bet bez politiskās gribas un intelektuālā resursa tā būs vien darbības imitācija. Tā sagadījies ar Pārresoru koordinācijas centru (PKC), kuru likvidēt rosinājis trīs mēnešus Valsts kancelejas direktora amatā esošais Mārtiņš Krieviņš.
Interesanti, ka Krieviņš rosinājis likvidēt iestādi, kuru pats nedaudz vairāk par gadu, līdz 2013. gada pavasarim, vadīja, bet vēl interesantāka ir viņa atklāsme, ka jau no sākta gala viņš teicis, ka PKC nav nepieciešams. No tā izriet, ka tas bijis iepriekšējās Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes untums jeb ieskats, ka kancelejai nav jānodarbojas ar tik sarežģītām lietām kā rīcībpolitikas koordinācija un plānošana. Jājautā, vai valstī lēmumus par stratēģisku valsts iestāžu radīšanu un likvidāciju de facto pieņem ierēdņi un valdība tos vien formāli apstiprina? Cik lielā mērā ierēdniecības aparāts groza politiķu galvas, ietekmē lēmumus un cik –vēlēta institūcija (Saeima) un tās izveidota valdība? Vai arī ierēdniecība tikai aizpilda to iniciatīvas un intelektuālās kapacitātes trūkumu?
Krieviņa ierosme par PKC likvidēšanu nākusi kontekstā ar Valsts kancelejas auditu. Patiesībā PKC vai vismaz tā funkcijas ar visiem tā resursiem rosināts integrēt kancelejā. Valda Dombrovska premjerēšanas laikā izveidotais PKC par superministriju dēvēts ne tik daudz dēļ uzdevuma pārraudzīt ilgtermiņa plānošanas dokumentu izstrādi, savstarpēju saskaņotību un ieviešanu, bet dēļ ietekmes uz Eiropas fondu izmantošanu un valsts kapitālsabiedrību pārvaldības koordināciju, kura funkcija PKC uzticēta 2015. gada vidū. Vai nu Krieviņa kungs, vadot PKC, vairāk kā gadu darbojies bezjēdzīgi, ja jau teic, ka institūcijas izveide bija nevajadzīga, vai arī apzinās tās resursus, kurus grib paturēt savā kontrolē. Tikai pēc Krieviņa priekšlikuma par PKC likvidēšanu sarosījusies premjere Laimdota Straujuma, sakot, ka par to jādiskutē politiskā līmenī, bet, viņasprāt, centram jāpaliek, nekopējot ierēdņu darbu, bet darbojoties «vairāk stratēģiski». Iepriekš centra likvidēšanu, tā darbībā saskatot vien bezjēdzīgu līdzekļu tērēšanu, prasījusi Saeimas opozīcijā esošā Reģionu apvienība.
Idejiski varētu piekrist, ka valstī – valdībā un, iespējams, arī Saeimā vajadzīgs stratēģiskas analīzes un plānošanas centrs, lai mainītu Latvijā valdošo politiku pielāgošanu budžeta saķīlēšanai. Ar tādu domu jau arī tika veidots PKC vai vismaz tā veidošana pasniegta tautai. Viens no tās būtiskākajiem uzdevumiem bija izstrādāt Nacionālās attīstības plānu (NAP) un nodrošināt «īstenošanas uzraudzību un koordināciju». Varbūt PKC vairāk veicies ar valdības rīcības plāna izpildes pārbaudi, izdarītā un neizdarītā atķeksēšanu, bet ne ar NAP ieviešanu. Kā ar to iet kopā, piemēram, kārtējo reizi līdz ar budžeta izstrādi piedzīvotā nodokļu raustīšana, kamēr NAP solīta nodokļu sistēmas prognozējamība un konkurētspēja vidējā termiņā? Kur ir reformas – PKC esot dots tā sauktais reformu mandāts? Veselības aprūpē, izglītībā, valsts pārvaldē, tiesu sistēmā? Cik politiķi ieklausījās NAP analīzē, kad budžeta ailīšu aizpildīšanai lēma par peļņas atņemšanu pat kultūras jomas kapitālsabiedrībām? Kur ES fondu līdzekļu apguve, kas tagad deg zilās ugunīs, investīcijas, ministriju sadarbība? Kur plānā paredzētais un politiskās elites solītais ekonomikas izrāviens un «katra» (!) Latvijas iedzīvotāja labklājības pieaugums? Kā ar solījumu samazināt valsts pārvaldes administratīvo slogu saskan diferencētā neapliekamā minimuma atmaksa tikai pēc deklarāciju iesniegšanas? NAP iekļautos mērķus, par kuriem var nevis pasmīnēt, bet drīzāk paraudāt, var turpināt: uzplaukuši arī Latvijas reģioni; kvalitatīvi ceļi savieno nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centrus; pārliecība par savu un valsts nākotni Latvijā ir veicinājusi dzimstību; pirmsskolas izglītības iestādes ir pieejamas ikvienam no pusotra gada vecuma; izmaiņas veselības aprūpes sistēmas menedžmentā, lai cilvēks laicīgi (!) saņemtu nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu; skolas visā Latvijas teritorijā pieejamas ikvienam bērnam, jo valsts ir īstenojusi īpašu mazo lauku skolu attīstības programmu; neizdevīga nodokļu nemaksāšana, jo valsts pakalpojumi daudzās jomās ir tieši saistīti ar nodokļu nomaksu utt.
Protams, šo solījumu neizpildi (ak, līdz finišam 2020. gadā taču vēl daudz laika, un viss piepildīsies!) nevar pārmest vienīgi PKC, bet vairāk – politiķiem. Šāda veida centrs ir nevis nevajadzīgs, bet to nemācēja izmantot, varbūt atrast pareizos cilvēkus, bet galvenais – sniegt tam politisko un nepieciešamo finansiālo atbalstu. Ja tā iecerēts turpināt – tad tiešām, nav jēgas!