Latvijas politikā iestājies lielais čika laiks. Astrologi tam velta arī apzīmējumus Mēness bez kursa, Mēness dreifā, ar to saprotot «brīdi, kad Mēnesim bija pēdējā energoinformatīvā apmaiņa ar kādu planētu, līdz brīdim, kad tas šķērso zodiaka zīmes robežu», kad enerģija neplūst un nenotiek nekas jeb notiek nekas.
Sākotnēji starptautiskā aizdevuma ņemšana bija domāta (no Latvijas, vismaz sabiedrības, puses) kā grūdiens kursa uzņemšanai, bet kopš tā saņemšanas nekas daudz vairāk par dreifēšanu nav noticis. Raugoties, kādā stilā politiķi sākuši priekšvēlēšanu kampaņas šajā vēlēšanu gadā, neizskatās, ka iziešana no šā čika laika notiks tik drīz. Labi, ka valdības un koalīcijas uzdevums ir sagatavot valsts budžetu, kas varētu radīt kaut nelielas «energoinformatīvās apmaiņas » druskas. Bez tā vispār visu gadu varētu dzīt muļķi, spēlēties ar emocijām, bārstīt populistiskus solījumus, izpatikt masu viedoklim, starplaikos Saeimā un valdībā izskatot kādus tehniskus vai neatliekamus tekošos jautājumus. Noairēt vai muļļāt būtiskas ekonomikas tēmas, piemēram, par PVN samazināšanu tūrismam, un kā sveci zem pūra turēt partiju dižās ekonomikas programmas – ka tik kāds nenozog idejas. Tās tagad nevar atklāt, jāgaida, līdz sāksies sarakstu un programmu iesniegšana CVK un kampaņas aktīvākā fāze. Kur nu vēl censties no tām ko ieviest jau tagad! Vēl nesapratīs, kas ir kas, un citi pievāks laurus. Bet varbūt partijas saprot, ka plānotie risinājumi labāk izskatās uz papīra nekā dzīvē, tāpēc to priekšlaicīgas ieviešanas mēģinājumi draud ar izgāšanos? Vai taustās, lai neuzkāptu uz varžacīm starptautisko aizdevēju potenciālajiem nosacījumiem, kas nebeidz vien pārsteigt?
Vai koalīcijas partijām labākā priekšvēlēšanu ekonomikas programma nebūtu to darbi šodien, nevis solījumi rīt?
Pirms pāris nedēļām Jaunā laika spice solīja, ka premjers Valdis Dombrovskis drīzumā nāks klajā ar konkrētiem un teju ģeniāliem priekšlikumiem ekonomikas atveseļošanai. Nekas tamlīdzīgs nav noticis, toties JL vadība jo aktīvi publiski diskutē par Šlesera priedēm. Daudz mazāk tai rūp valdības stabilitāte, un pēc TP bloķēšanās ar LPP/LC un paziņojumiem, ka valdībā tā ir tikai de jure, nav dzirdēts par premjera aktīvu rīcību tās saturēšanā, vien roku plātīšana – ko tad nu es, «situācija ir tāda, kāda ir». Arī iepriekš pēc tam, kad TP ministrs Edgars Zalāns demonstratīvi pameta valdības sēdi, paziņojot, ka tā pārvērsta par cirku un valdības darbs ir «nožēlojams », un pēc neskaitāmām TP sūdzībām medijos koalīcijā nevis meklēts sadarbības modelis, kas buksējis kopš valdības pirmās dienas, bet bārstīti kārtējie aforismi par sunīti, kas rej, bet nekož utt. TP nepaliek atbildi parādā un par Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieku ieceļ Ventu Kraukli, kas jo īpaši mīl sulīgus un pat triviālus izteikumus. Frakcijas vadītājai Vinetai Muižniecei arī dots uzdevums liet eļļu ugunī. PVN atlaižu virzīšana tūrismam bez JL piekrišanas tiek skaidrota ar nespēju «gaidīt, kad pienāks Jāņi, un tad no ziemas miega pamodīsies JL», ko Solvita Āboltiņa skaidro ar «pilnmēnesi» – ar šo parasti JL un Einaram Repšem piedēvēto motivāciju, aizstājot diskusiju pēc būtības. Un tad klausāmies Āboltiņas patosā, ka šie politiķi būs tie, «kuri aiznesīs vienotības ideju līdz ikvienam Latvijas nostūrim», Sarmīte Ēlerte vēlēšanās aicina uz «izšķiršanos par godīgu un atbildīgu politiku», visu primitīvi sadalot labajos – mēs un sliktajos – citi. Andris Šķēle Dombrovski sauc par sabrauktu ezīti, Ģirts Valdis Kristovskis atbild ar «sabrauktu eža kažociņu pār plecu» un zīmē ienaidnieka tēlu – «Šķēles, Šlesera, Lemberga un Krievijas pakalpiņus», kuru nonākšana pie varas nobeigšot arī nacionālu valsti. Ainārs Šlesers nepaliek parādā, norāda uz Vienotības spēju piedāvāt tikai vienotību «ar SVF, vienotību jaunu kredītu ņemšanai un to atdošanai, ņemot jaunus kredītus», bet LPP/LC un TP apvienību iezīmē kā pretspēku «kreisajam, sociālistiskajam Vienotības piedāvājumam».
Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, un droši vien politiķi arī turpinās tādā pašā garā līdz vēlēšanām. Bet no šādas runāšanas vezums nekust ne no vietas. Politiķi nevis piedāvā nopietnus, izsvērtus, konceptuālus risinājumus ekonomikas sildīšanai, darba vietu radīšanai, aizdevuma efektīvākai izmantošanai, lai to varētu arī atdot, prasītajai budžeta konsolidācijai, ko kārtējās nodokļu paaugstināšanas veidā uztic ierēdniecībai, bet sacenšas izteikumu tēlainībā, asprātībā, simbolismā, frāžainībā, populismā, konkurentu nolikšanā ar viņu pašu retoriku. Politiskos procesus vairāk vada nevis speciālisti, ekonomisti, politiķi, bet pīarščiki, un tas diemžēl kļūst jau par ierastu priekšvēlēšanu praksi. Tad nav jābrīnās, ka tāda paša līmeņa atsauksmes par politiķu darbību tiek saņemtas atpakaļ no sabiedrības, kas barota nevis ar faktiem, analīzi un pragmatiskām debatēm, bet emocijām, apsaukāšanos un tukšiem vispārinājumiem, ko lasām gan komentāros internetā, gan dzirdam no zvaniem Latvijas Radio, gan sarunās uz ielām, kā arī no slavenās trešklasnieces telšu pilsētiņā, kas, pēc Dienas žurnālista vērtējuma, esot «neparasti gudra», jo secinājusi, ka valdības nams ir «vieta, kur izputināta Latvija », «kur notiek visādas nelietības ». Šis ir tas līmenis, kurā un uz ko pamatā strādā politiķi, cerot, ka tas ienes vairāk balsu. Bet kādam beidzot jāsper solis ārā no šā siltā, bet smirdīgā dīķa!