Satversmes tiesa (ST) 15. martā pasludināja spriedumu tā dēvētajā māmiņu algu lietā, atzīstot, ka vecāku pabalsta ierobežošana strādājošiem vecākiem no 2009. gada jūlija līdz 2. maijam 50% apmērā atbilst Satversmei un nav pretrunā ar vienlīdzības un tiesiskās paļāvības principiem. 2005. gadā ST par antikonstitucionālu atzina liegumu pilnībā liegt šo pabalstu strādājošam vecākam, neraugoties uz to, Saeima lēmusi atkal pilnībā atņemt māmiņu algu strādājošajiem vecākiem bērniem, kas dzimuši, sākot no šā gada 3. maija. Par ST spriedumu un valsts ģimenes un bērnu politiku, aktuālo situāciju Neatkarīgās intervija ar Māmiņu kluba vadītāju Sandiju Salaku.
– Cik vecāku vārdā Māmiņu klubs vērsās ST, un cik cilvēku īpaši gaidīja spriedumu šajā lietā?
– Kad sākās runas, ka gaidāmas nopietnas reformas pabalstu sistēmā, savācām 20 000 vecāku parakstu, ka viņi iebilst pret bērna kopšanas pabalstu samazināšanu. Šiem parakstiem gan nebija juridiska dokumenta svars, bet ar to devām skaļu ziņu par noskaņojumu noteiktā sabiedrības daļā, arī ar ratiņiem izejot protesta akcijās. Īpaši nepieņemami ierobežojumi šķita tieši krīzes laikā, kad citi ieņēmumi ģimenēm strauji saruka un bērna uzturēšana daudziem kļuva problemātiska. Turklāt laiks, kurā vecāki saņem šo pabalstu nepilnas algas (pašlaik 70%) apmērā, no kuras maksāti nodokļi, ir tikai viens gads, ļoti īss laiks. Labklājības ministrija (LM) gan mums centās ieskaidrot, ka cilvēki šos pabalstus nav nopelnījuši ar saviem nodokļiem, ko jaunajām ģimenēm grūti saprast. Ļoti daudzas jaunās vai topošās māmiņas mums stāstīja, ka speciāli savu karjeru veidoja, strādāja vairākus darbus, lai laikā pēc bērna piedzimšanas varētu saņemt šo algas aizvietotāju, jo ne tad, ne arī pēc šā gada tik aktīva darba dzīve vairs nebūs iespējama. Vecāki gribēja dabūt tikai to, ko bija nopelnījuši, maksājot nodokļus.
– Kā jūs vērtējat ST spriedumu, kāda ir māmiņu reakcija?
– Tas vēlreiz apliecina, ka bērni mūsu valstī nav vajadzīgi. Domāju, ka tas vēl vairāk ietekmēs dzimstību negatīvi. Šis lēmums daudzām ģimenēm tiešām bija pēdējā cerība, kas nu ir sagrauta. Māmiņu kluba vecāki, uzzinot par spriedumu, neslēpj sašutumu, teic, ka tiek diskriminēta viena sabiedrības daļa, ka tas ir negodīgi, un norāda uz valsts institūcijās strādājošo tūkstošiem latu lielajām algām, spriež, ka ST lēmumu iespaidoja politiķi.
– Kā rīkosieties tālā?
– Māmiņu kluba vecāki meklē domubiedrus un iespējas spriedumu pārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Noteikti plānosim kādas akcijas, centīsimies arī izstrādāt programmu, kādā veidā lobēt ģimeņu intereses valdībā. Šajā lietā mums viedokļi sakrita ar SCP, Saskaņas centru, LPP/LC, ceru, ka viņu centieni veidot kādu ģimeņu atbalsta politiku nepaliks tikai vārdos. Bet gribētos, lai arī kādi no valdībā esošajiem politiķiem saprastu tās nepieciešamību.
– Īsi pirms intervijas un vēl pirms sprieduma labklājības ministrs Uldis Augulis komentēja, ka sociālajā budžetā likme, no kuras maksāt šos pabalstus, nav ielikta, strādājošie tādu naudu nevarot nopelnīt, nekur Eiropā tā neesot, tāpēc iepriekšējie ST spriedumi māmiņu algu lietā nav bijuši pareizi un būtu arī nepareizi, ja tagad ST lemtu atbalstoši.
– Bet tā ir politiķu problēma, ka tas nav ierēķināts likmē, un politiķiem, ierēdņiem ar to jātiek galā, nevis par savām neizdarībām, kļūdām, neizpratni, kā veidot nodokļu politiku, jāliek maksāt cilvēkiem, tostarp bērniem! Tā jaunā māmiņa ir maksājusi visus prasītos nodokļus un grib saņemt paredzētos pabalstus!
Un tās nebūt nav superbagātas ģimenes, kas iebilda pret pabalstu ierobežošanu. Daudzkārt bija sievietes ar diviem bērniem, ar kuriem ilgāku laiku pavadīts nestrādājot, tagad, sagaidot trešo, pabalsts bija noformēts uz tēvu, jo viņš bija vienīgais ienākumu guvējs, tāpēc protestējām arī pret tētiņu algu atcelšanu. No jūlija, ieviešot ierobežojumus, daudzas normālas ģimenes, kas bija sabalansējušas savas finanses, kļuva par trūcīgām. Mēs uzklausījām virkni izmisuma stāstu, ka ģimenes vairs nevar atļauties mājokli, uzturēt bērnus. Tādu gadījumu bija ļoti daudz.
Un kas būs, kad strādājošajiem vecākiem pabalsti tiks pilnībā atņemti par bērniem, kas dzimuši šogad, pēc 2. maija? Pirmkārt, tas ļoti apdraudēs vientuļās mammas, kuru ir daudz. Kad jautājām LM, ko darīt tām mammām, kurām vienām visi jāuztur, kam ar pabalstu nepietiek un lielākoties arī ar algu ne, ko var piepelnīt, vienlaikus kopjot bērnu, atbilde bija, ka nevar izveidot likumus individuāliem gadījumiem.
– Bet ST iepriekšējā spriedumā būtībā norādīja uz individuālo pieeju, sakot, ka "pastāv gadījumi, kad personas nodarbinātība arī bērna kopšanas laikā ir priekšnoteikums profesionālās kvalifikācijas saglabāšanai vai tās paaugstināšanai, kas ir nozīmīga ģimenes interešu aizsardzībai ilgtermiņā", kā arī, ka daļa vecāku, jo īpaši tie, kas iepriekš nav strādājuši, īpaši maznodrošinātās un nepilnās ģimenēs, ir spiesti strādāt, lai nodrošinātu pietiekamu iztiku, jo bērna kopšanas pabalsts ir mazāks par minimālo mēnešalgu un iztikas minimumu.
– Tieši tā! Sarunās ar ministrijām, amatpersonām, cilvēkiem, kas veido nodokļu sistēmu, mani pārsteidza tas, cik tālu viņi ir no reālās situācijas izpratnes. Viņi tikai balstās uz kaut kādiem cipariem. Tad, nezinot reālo situāciju, ir viegli bārstīties ar populistiskām frāzēm par to, ka mēs tikai aizstāvam bagātos vecākus, lai gan lielākā daļa no māmiņalgām ir minimālajā apmērā.
– Jūs teicāt, ka bērna kopšanas pabalsts ir algas aizvietotājs, bet, ja vecāks strādā, viņam jau ir šī alga!
– Jā, bet ST savā spriedumā pirms vairākiem gadiem pabalsta atņemšanu strādājošajiem argumentēti atzina par antikonstitucionālu, jo cilvēku, kas audzina bērnu, nevar ierobežot nodrošināt dzīves kvalitāti sev un bērnam. Te nav runa par milzīgām summām, jo lielākoties algas un pabalsti nav lieli, turklāt no 3. novembra noteikti 350 latu griesti plus puse no strādājošo māmiņu algas.
Nedomāju arī, ka valsts būs liela ieguvēja no gaidāmās pabalstu atņemšanas strādājošajiem vecākiem no 3. maija. Mammas, tēti mums rakstījuši un pat publiski intervijās atzinuši, ka viņiem turpmāk nāksies strādāt nelegāli, nemaksājot nodokļus. To esam arī jautājuši, un cilvēki atklāti un arī publiski to mums ir teikuši: citādi vienkārši nevarēs savilkt galus, nodrošināt mājokli, bērniem iztiku, jo īpaši tagad, kad arī algas sarukušas, kad ir tik liels bezdarbs, kad nevar riskēt zaudēt darbu. Jaunajām māmiņām jau tā ir grūti atgriezties darbā, bet tagad daudzas viņu līdzšinējās darbavietas ir likvidētas, kamēr viņas bija grūtnieces. Visas iepriekšējās problēmas tagad saasinājušās desmitkārt. Daļa cilvēku gan sāk samierināties, bet mēs konstatējam, ka īpaši vientuļās mammas, kas izmantojušas visas sociālo pabalstu iespējas kā maznodrošinātās, nonāk izmisumā. Pašvaldībās liela daļa – ap 40% – trūcīgā statusa ieguvēju ir tieši jaunās ģimenes ar maziem bērniem.
– LM savā informatīvajā ziņojumā pērn prognozēja, ka šogad gaidāms straujš trūcīgo personu skaita pieaugums, un tieši "daudzbērnu un nepilnās ģimenes ir pakļautas visaugstākajam nabadzības riskam". Vai tiek kaut kas darīts riska mazināšanai?
– Risks nekādi netiek mazināts! Arī daudzbērnu ģimenēm, pretēji sākotnējiem solījumiem, sākot jau no diviem trim bērniem, ģimenes valsts pabalsts tika reducēts līdz visiem vienādam līmenim – astoņiem latiem. Iepriekš par katru nākamo bērnu maksāja mazliet vairāk. Arī piedzimšanas pabalsts par katru nākamo bērnu, ko vēl Aināra Baštika laikā dabūja cauri, atņemts, bet tas tiešām bija nozīmīgs, lai sagādātu bērnam pašu nepieciešamāko.
Vientuļajām māmiņām, ar kurām mums visu laiku bija kontakti, bija grūti, bet viņas kaut kā kūlās. Tagad šie kontakti bieži vien pazūd, un tad dzirdam, ka cita pēc citas viņas nonāk krīzes patversmēs, jo visas valsts piedāvātās iespējas ir izmantotas un tālāk vairs nav ko iesākt – viņas ir vienas, ar mazu bērnu uz rokām, iespēju strādāt nav, kā arī nav, kas palīdz. Nesen aizliedza parādus piedzīt no bērnu pabalstiem, bet pirms tam saņēmām ziņas par neskaitāmiem gadījumiem, kad tiesu izpildītāji ņēma bērnu pabalstu naudu. Domāju, traģiskākos stāstus mēs nemaz neuzzinām.
– Politiķi kā alternatīvu lielākiem pabalstiem visiem piedāvā koncentrēties tieši uz trūcīgajiem iedzīvotājiem caur garantētā minimālā ienākuma un citām sociālo pabalstu formām, ko pašvaldības iespēju robežās arī cenšas piedāvāt.
– Tas ir labi, bet, lai dabūtu trūcīgā statusu, jāizpilda vairākas birokrātiskas procedūras. Mums ir zināmi vairāki gadījumi, kad trūcīga ģimene nevar dabūt šo statusu, jo dzīvo pie vecākiem, kuri saņem pensiju. To sadalot uz galviņām, sanāk, ka viņiem šis trūcīgā statuss nepienākas. Ir milzīgi daudz trūcīgo jauno ģimeņu, kas stāv rindās pēc bezmaksas ēdiena pakām. Arvien jaunu palīdzības programmu ieviešana, protams, palīdzētu, bet mēs aizstāvam arī tos, kuri grib strādāt, būt ekonomiski aktīvi, grib normālu darbu un normālu dzīvi arī laikā, kad sievietei ir mazs bērns.
– Mērķim jau nav jābūt visas ģimenes ar maziem bērniem padarīt par trūcīgām.
– Jā, jaunajām ģimenēm mērķis jau nav vilkt dzīvību. Skumji, ka cilvēks ar savu darba dzīvi, saviem nodokļiem nevar sev nodrošināt normālu dzīvi brīdī, kad piedzimst bērns. Bērna piedzimšanai nevajadzētu būt problēmai!
– Līdz 2008. gadam dzimstība Latvijā pamazām pieauga, bet pērn bija kritums – no 24 414 līdz 21 411 jaundzimušajiem. Cik lielā mērā tas skaidrojams tieši ar nelabvēlīgo ģimenes atbalsta politiku, cik lielā mērā – ar citiem faktoriem?
– Tas viss ir kompleksi. Viens no lielākajiem sitieniem bija masveida bezdarba sākšanās, liela algu mazināšana, kā rezulātā nav vairs ne normāla pabalsta, ne algas. Un tieši jauno cilvēku vidū bezdarbnieku procents ir ļoti augsts. Bet par vecākiem arvien biežāk kļūst ļoti jauni cilvēki, 20–21 gada vecumā, studenti. To nevar pārmest. Arī ginekologi teic, ka no fizioloģiskā viedokļa optimālākais vecums, kad dzemdēt pirmo bērnu, ir 23 gadi. Nevar no jaunajām māmiņām prasīt, lai viņas pirms tam desmit gadus būtu strādājušas un maksājušas nodokļus, ko saņemt pabalstos. Nevaram liegt sievietei dzemdēt jaunai.
Laikā, kad dzimstība samazinās, jebkurš atbalsts no valsts puses ir būtisks, kaut vai, sakārtojot nodokļu, pabalstu politiku, dodot iespējas nopelnīt arī šajā neilgajā laikā, kad ir bērna kopšanas pabalsts.
Nepiekrītu arī, ka citās valstīs nav nekāda atbalsta. Piemēram, tepat Lietuvā bērna kopšanas pabalstu maksā līdz bērna divu gadu vecumam; tiesa, tā saņēmējs šajā laikā nedrīkst strādāt.
Sievietes nereti, redzot bēbjus mūsu klubā, emocionāli saka, ka gribētu vēl otro vai trešo bērniņu, jo dabiskā vēlme cilvēkam ir, lai viņam tie bērni būtu. Bet racionāli viņas spriež, ka tagad uz vairākiem gadiem šo lēmumu noteikti atliks, jo būtu neprāts šajā laikā, kad nav ienākumu, nav pozitīvas prognozes par nākotni, nav pārliecības, ka no valsts puses tiks izveidota kāda ģimenes politika, dzemdēt bērnu. Ar šādu reakciju sastopamies bieži.
– Vai, valstij rēķinot tikai īstermiņā un tikai vienā izdevumu sadaļā, varam kaut ko zaudēt ilgtermiņā?
– Dzimstības pieaugums būtu valsts interesēs, bet no ciparu viedokļa varbūt pirmajā brīdī tas izskatās citādi. Rezultātā daudzi meklē iespējas izbraukt no valsts, ko arī dara, jo eksistenciālās problēmas ļoti nomoka. Man pašai arī pusaudžu gados nomira tēvs, māte bija bezdarbniece. Vairākus gadus dzīvojām, diendienā domājot, vai atļausimies nopirkt sieru vai kādu nedēļu ēdīsim tikai auzu pārslas, tāpēc zinu, cik grūti to izturēt. Šodien daudziem, tai skaitā bērniem, tāda ir realitāte.
Ir gan šajā laikā arī pozitīva tendence – vēlme palīdzēt tiem, kam klājas sliktāk. Labdarības akcijās ir liela atsaucība. Piemēram, kad Aucē ģimenei nodega māja, izsūtījām kluba cilvēkiem aicinājumu ziedot mantas, ar kurām šajā laikā mums bija divi stāvi pilni piekrauti. Bet uz tā nevar balstīt ģimenes politiku!
– Vai ticat, ka 2013. gadā tiks atjaunota iepriekšējā pabalstu sistēma?
– Nē. Kaut kādu kompensācijas mehānismu atrašanas vietā dzirdam – neesam nopelnījušas pabalstus. Ir arī jaunas iniciatīvas, kas jauno vecāku dzīvi tikai apgrūtinās, piemēram, Finanšu ministrijas iniciatīva atcelt samazināto PVN medikamentiem un arī bērnu pārtikai. Saeimas apakškomisijā esmu dzirdējusi tādu demagoģiju, sākot ar izteikumiem "Ai, baro ar krūti!" un citiem, ka to labākajā gadījumā var nosaukt par cirku. Nav vērts vispār tur iegriezties! Tajā pašā laikā jau tagad vecāki nevar atļauties specializēto bērnu pārtiku, jo viena kārba maksā ap Ls 30. Lielākoties tā nepieciešama gadījumos, kad nav alternatīvas, kad bērnam ir kādas slimības, alerģijas.
Vienīgais, uz ko varbūt var cerēt, ir ekonomikas atveseļošanās, jaunu darba vietu rašanās. Nezinu gan, kā.
– Tas, ka šis ir Saeimas vēlēšanu gads, jums nekādas cerības nevieš?
– Pilnīgi nekādas! Mums ir teikuši, ka esam ļoti maza auditorija.
Tuvojoties vēlēšanām, parasti saņemam no partiju PR cilvēkiem, jauniešu organizācijām vēstules, piedāvājumus cīnīties kopā par mūsu interesēm, bet tā parasti tāda izrādīšanās vien ir, reālu programmu nav, vēl mazāk – to īstenošanas. Pirms pēdējām vēlēšanām aizgājām pie partijām paklausīties to piedāvājumus. Tas bija, atvainojos, bulšits. Mēs pilnībā norobežojāmies no partijām, un vienīgais, ko atbalstījām, bija Saskaņas centra un SCP vēršanās ST par māmiņalgām. Vienīgais, ko mēs vēlēšanās darīsim, kad dzirdēsim visus šos solījumus, – celsim augšā arhīvus, skatīsim, ko katrs teicis vai darījis līdz šim.
– Ģimenes un bērnu lietu ministrijas likvidēšana, jūsuprāt, bija kļūda?
– Domāju, ka jā. Neteiktu, ka ministrija izdarīja milzīgus darbus, bet vismaz bija, kur vērsties, arī ministrs Ainārs Baštiks bija ļoti atvērts, daudzas lietas bija sakārtotākas. Tagad nevar saprast, kas ir atbildīgās institūcijas, personas, pie kā vērsties ar priekšlikumiem, problēmām.
Tagad gan tiek teikts, ka valsts sadarbojas ar nevalstisko sektoru, bet es īsti nezinu, ar ko tad valsts sadarbojas ģimeņu valsts politikas veidošanas jautājumos vai, piemēram, bērnu veselības veicināšanā. Kad uzzināju, kādas summas agrākajos gados ministrijas tērēja dažādās sabiedrības informēšanas vai veicināšanas kampaņās, man bija šoks! Tagad daudzas no šīm iestādēm ir likvidētas, bet tie ir miljoni, kas aizgājuši dažādos bezefektīvos īstermiņa pasākumos.
Pašlaik nav nekādas ģimeņu valsts politikas, un ļoti stipri šaubos, ka tuvākajā laikā arī būs.