Par kustībām valdībā un prognozēm tās turpmākajam darbam Neatkarīgās diskusija ar politikas analizētājiem – socioloģisko pētījumu centra Latvijas fakti direktoru Aigaru Freimani, politologu Andreju Berdņikovu un Latvijas Universitātes profesori, socioloģi Brigitu Zepu.
– Ja atceramies, jau pērnajā rudenī tika runāts par pavasari, kad būs gaidāmas izmaiņas valdībā. TP pastāvīgi rīvējās ar JL, bet marta sākumā Edgars Zalāns skaidri izteicās, ka TP valdībā ir tikai de iure, Saeimā vēl pirms tam TP atbalstīja opozīcijas iniciatīvu par PVN samazināšanu tūrismam. Vai gājiens ar Andra Šķēles programmu bija tikai formāls gājiens jau iepriekš nolemtam solim? Un cik sen tas plānots?
Aigars Freimanis: – Pretrunas starp JL un TP bijušas jau kopš JL dibināšanas, un kopā strādāšana vienmēr bijusi ar gariem zobiem no abām pusēm, bet nedomāju, ka valdības gāšanas plāns bija jau tās dzimšanas brīdī. Valdībā TP ietekme uz valstī notiekošajiem procesiem, finanšu struktūrām, politiskajām institūcijām sāka sarukt. Tas ir ļoti sāpīgi jebkurai partijai, bet jo īpaši partijai ar lielāko pārstāvniecību Saeimā. Līdz šim TP noteica dienaskārtību, pat neatrazdamās valdībā. Krīze partijas iekšienē, attiecībās ar vēlētājiem, kas izpaužas arī reitingos, lika partijai rīkoties, lai pašsaglabātos gan ekonomiski, gan politiski. Nedomāju, ka arī laikā, kad Šķēle atgriezās, bija plāns, kā gāzt valdību, bet plāns to vājināt un mēģināt atjaunot ietekmi bijis visu laiku un pamazām attīstījies. Tuvojoties vēlēšanām, bija skaidrs, ka kaut kam jānotiek, jo jāatjauno ietekme.
Brigita Zepa: – Jau kopš šīs valdības izveides, šoreiz ar JL kā līderi un Dombrovski kā premjeru, TP nav patikusi tai ierādītā otrā plāna loma, un nevienu brīdi TP ar šo lomu nav varējusi samierināties, ko demonstrēja ar vairākkārtējiem niķīšiem, spēlītēm. Un laikā, kad JL ir iesprostots savā darbībā ar nosacījumiem, ko diktē aizdevēji, TP var izrunāties, ka var piedāvāt labāku alternatīvu. Bet tā ir spēle, jo atbildības uzņemšanās nenotiek. Šķēle, kura atslēgas vārdi bijuši "tempu, tempu!", jūt, ka laiks deg viņam zem kājām, ir palicis tikai pusgads līdz vēlēšanām un kaut kas jādara! Nu ar polittehnologu palīdzību ir taisīts scenārijs, it kā skaisti izdomāts: Šķēle pasniedz Dombrovskim viena gadiņa dāvanu, šo brīnumplānu, par ko ekonomistiem un citiem speciālistiem lielu ilūziju nav. Tad notiek gaidīšana, vai pieņems, demaršs no valdības, bet tas viss tomēr žēlīgi izskatās pēc izsīkuma.
Andrejs Berdņikovs: – TP nebija ko zaudēt, reitingi bija ievērojami krituši. TP tagad centīsies pozicionēties kā konstruktīva opozīcija, kas dažkārt atbalstīs kādus valdības lēmumus, un vienlaikus kā partija ar ļoti dinamisku alternatīvu programmu. Tagad viņi varbūt var nākt ar spēcīgu piedāvājumu, jo, valdībā esot, viņiem šādas iespējas nebūtu.
– Vai TP nebija nekāda pamata neapmierinātībai? Ne TP vien pārmeta valdībai bezdarbību ekonomikas sildīšanā. Vai premjers izdarīja visu, lai saturētu koalīciju, vai adekvāti reaģēja uz TP sūdzībām? Atceramies kaut vai izteikumus par sunīšiem, glezniņas ar mazajiem brālīšiem u.tml.
B. Z.: – Nē, premjers neizdarīja visu. Bet jāskatās arī vispār uz mūsu politisko varas potenciālu. Mums politikā trūkst reālas, spēcīgas konkurences, tāpēc arī jebkurš politiskais spēks ir tāds pavārgs. Netiek praktizēta nopietna, dziļa konsultēšanās ar profesionāļiem, arī Dombrovska valdībai to var pārmest, lai gan viņi it kā mēģina to darīt, bet kompetences neapšaubāmi pietrūkst.
A. F.: – Šķēle un viņa polittehnologi kā kukaiņi ar jutīgām antenām jūt, ka ir zināmi sociālie slāņi, profesionālās grupas, uzņēmēji, ko šī krīzes situācija un valdības mazspēja neapmierina. Vienlaikus viņi nespēj rast argumentus, kas valdībai īsti jādara, kā sildīt ekonomiku ierobežoto iespēju un arī ideju trūkuma laikā. Tā ir pateicīga augsne piedāvāt kādu plānu, kurš varbūt pat nav īsti plāns, bet vismaz kaut kāds atskaites punkts. Arī tas konverģences process, kas sācies starp LPP/LC un TP, kas iepriekšējā vēlēšanu tūrē liktos neiespējams, parāda, ka visi grib trāpīt uz šo grupu, precīzi noteikt tās apmērus un sākt spēlēt. Dombrovska valdībai labo nodomu bijis gana daudz, bet tiem cauri mazliet spīdējusi paļaušanās uz ekonomisko konjunktūru pasaulē, un ir izjūta, ka esam kā ķīlnieki situācijā, kad valdībai kaut kas jādara, bet tā negrib vai nespēj ko darīt. Tāpēc ar šo plānu ir viegli trāpīt noteiktā auditorijā.
Šajā plānā ieģērbtas arī tālredzīgas lietas. Ekonomisti komentējuši, ka Šķēles plānā nav nekā tāda, kam SVF kategoriski nepiekristu, tas ir saskaņojams. Turklāt aizdevējiem varētu patikt doma par valsts pārvaldes reformu, maksimālu tās vienkāršošanu.
Ja TP izdodas konsolidēt opozīciju, ja tā mašīnīte sāk strādāt, tad tā var gūt ietekmi arī sarunās ar starptautiskajiem kreditoriem, kuriem svarīgi, lai te ir vara, ar ko runāt, kas kaut ko pārstāv, kas garantē stabilitāti, viņu noteikumu izpildi. Primārais TP mērķis varētu būt divu varas centru izveide: koalīcija, kuru neaiztiek, bet tā ir mazākumā, un pozīcija, kas saucas opozīcija, kura īstenībā var darīt visu, ko grib. Tā ir teorētiskā konstrukcija, kas var nerealizēties, jo opozīcijas pārsvars nav tik liels un tās rindās jau ir parādījušies izkritumi.
– Vai vajadzētu izdarīt plašākus secinājumus par TP attieksmi pret aizdevējiem. No tā, ka Šķēle piesauc Ungārijas piemēru, kura prata laikus apstāties no aizdevumu ņemšanas?
A. F.: – Pamats šā diskursa uzturēšanai ir tas, ka lielai sabiedrības daļai situācija, kurā mēs pārtiekam no Rietumu maksātāju naudas, ir pazemojoša. Tā tiek pasniegta ar zināmiem dāvanas elementiem, lai gan tas ir aizdevums, kas būs jāatdod. Ir aizskarta nacionālās pašapziņas nots, turklāt daudzi cilvēki nejūtas vainīgi trekno gadu burbuļu dēļ. Ja arī šī tēma neatrodas problēmu virspusē, tā ir jutīga. Oglītes var uzpūst un var izcelt uz vēlēšanām, bet skaļi arī par to nevar kliegt, jo tā pati nacionālā pašapziņa prasīs: "Bet kur tu biji, kad tās problēmas radās?"
B. Z.: – Jā, tā ir laba tēma, kas droši vien tiks izspēlēta. Pateicīgu spekulācijām to dara arī fakts, ka cilvēkiem nav īsti skaidrs, cik, kam tā nauda īsti vajadzīga, līdzīgi arī ar valsts aparāta samazināšanas tēmu var spekulēt, jo cilvēki tajā nav tik kompetenti.
A. B.: – Latvijā nebija stipras opozīcijas aizdevuma ņemšanai gan sabiedrībā, gan partiju vidū. Salīdzinoši, piemēram, Grieķijā, savulaik Peru opozīcija aizdevumiem bija milzīga, arī Lietuva nekrita aizdevēju apkampienos. Nezinu, vai laikā, kad kredīta ņemšanu uzsāka LPP/LC, tai jau bija kādi nodomi sadarboties ar Saskaņas centru (SC), tāpēc arī SC aktīvi neiebilda. Lai gan būtu loģiski, ja SC prasītu vispirms mēģināt pašiem ko izdarīt. Tagad vienīgais, ko opozīcija prasa, ir lielāku atvērtību sarunās ar aizdevējiem, izskaidrošanu, bet neiebilst pret pašu saturu.
– Lai spriestu par mazākumvaldības perspektīvām, jāpaanalizē opozīcijas partiju mērķi. Vispirms LPP/LC, kuru premjers aicinājis valdībā, ko Ainārs Šlesers arī "aicinās apsvērt". Tā vienlaikus sākusi konsolidēties ar TP, arī JL daudz akmeņu iepriekš metis LPP/LC un jo īpaši Šlesera virzienā. Vienlaikus sākotnēji piedāvātie četri, nu jau tikai trīs ministru amati ir vairāk, nekā varētu jelkad sapņot partija ar 10 deputātiem Saeimā.
A. F.: – Tur var parādīties daudz un personiskas motivācijas. Nevaru iedomāties Šleseru, sēžot pretī Dombrovskim un Repšem. Šlesers bija vicepremjers, tika padzīts no Repšes valdības, daudzi viņa projekti, tostarp, lidostā, tika noairēti, kritizēti. Domāju, visi šie jautājumi var tikt izlikti uz galda, kaut vai lai parunātu. Ne sevišķi ticu LPP/LC iešanai valdībā. Domāju, to saprot arī JL cilvēki, tāpēc arī varbūt birst godinājuma vārdi par atsevišķām personībām, kas liecina, ka JL mērķis drīzāk ir kā ogas lasīt ārā tos cilvēkus, kas domā savādāk, jo daudz jau viņu nemaz nevajag.
B. Z.: – Domāju, ka tomēr Šlesers neies valdībā, un tā paliks kā mazākumvaldība. Šlesers ar savu retoriku – "mēs konstruktīvi atbalstīsim" veido sev pozitīvo tēlu, bet neizšķirsies par tik radikālu soli kā solidarizēšanās ar Vienotību. Šobrīd vairāk vinnēs tie, kas apvienosies, un arī LPP/LC par to jādomā.
– SC frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs paudis gatavību sacensties ar Šķēli un Šleseru, lai atbalstītu Vienotības labos darbus Saeimā. Tātad opozīcijā. Kāpēc neizmantot beidzot iespēju strādāt valdībā? Turklāt arī Vienotībā esošā un nu jau pie koalīcijas pieskaitītā Sabiedrība citai politikai (SCP) mudinājusi premjeru iesaistīt valdībā SC un aicinājusi nekavējoties sākt darbu pie 2011. gada budžeta, kā to prasīja SC un TP.
A. B.: – Domāju, ka SC īpaši neriskēs, ja ies valdībā, drīzāk riskēs Vienotība. Saskaņa var darīt jebko, tā tik un tā paņems praktiski visas krievu balsis. Tai ir arī tāds rupors kā Pirmais Baltijas kanāls, kas tikai labu par Saskaņu runā, caur to un citiem kanāliem tā var argumentēt jebkuru savu rīcību. SC var atļauties daudz vairāk nekā partijas, kas pārstāv etniskos latviešus. Starpvēlēšanu periodā tai arī nav īpašas mijiedarbības ar krievu kopienu, jo īpaši tās marginālo daļu, ar ko Rietumeiropā aktīvi strādā etniskās partijas, piemēram, īstenojot pretalkoholisma programmas. SC var atļauties mierīgi spēlēt uz politiski jutīgām lietām. Pie tā arī vainīgas labējās partijas, ka tās tik ilgi ignorēja krievu kopienu. Tas Latviju būtiski atšķir no Rietumeiropas, ASV, kur tīri etniskām partijām nav lielu izredžu.
Zināmu procentu krievvalodīgo balsu cenšas iegūt arī Šlesers, bet viņam tik labi neveicas.
– Ja jau SC nezaudē ne vienā, ne otrā gadījumā, kāpēc tas tomēr negrib iet valdībā?
A. B: – Varbūt netic, ka to nopietni sauks, bet, ja to tiešām pasauktu, tas, iespējams, varētu mainīt stratēģiju.
A. F.: – Jaunā krievu paaudze ir absolūti konkurētspējīga, un to šis PCTVL-isms nevar uzrunāt. Līdz ar pārmaiņām krievu kopienā mainījusies arī Saskaņa, ja to salīdzina ar priekštečiem 90. gadu vidū, bet latviešu partijas to joprojām uztver kā to, kas bija 90. gados. Vienīgais, kas SC šobrīd var radīt problēmas, ir grūti nosakāmais varas centrs – varbūt partijā iekšpolitiski tas ir Jānis Urbanovičs, bet nez vai arī finansiāli.
Piekrītu, ka SC neko nezaudētu, iekļaujoties valdībā. Bet liels vilinājums tam varētu būt to darīt tikai pēc nākamajām vēlēšanām, jo Saskaņai ir iespējas iegūt lielāko mandātu skaitu Saeimā. Viņi varētu iegūt uzvarētāja zīmogu, un tā jau ir citas kvalitātes reputācija – viņi tad aicina pārējos rindas kārtībā.
Vēl ir arī delikātas nianses, kas svarīgas viņu vēlētājiem: Vienotībā ir cilvēki, kas turpina joprojām ļoti asi izteikties nacionālajos jautājumos: Šadurskis, Kristovskis, Kalniete... Nez vai arī ZZS, kas tagad tik draudzīgi pieslējusies Vienotībai un tik negaidīti ļauna palikusi pret TP, to pieļautu. Te, citastarp, jāskatās uz finanšu plūsmām: Aivars Lembergs redz, ka antilembergisti finansē gan Vienotību, gan SC, un redz politiskās konsekvences, ja ZZS iziet no valdības un SC tajā ieiet.
– Cik ilgi varētu novilkt mazākumvaldība un kādā kvalitātē?
B. Z.: – Līdz vēlēšanām ir tikai pusgads, un opozīcijas partijas pat ir ieinteresētas, lai Dombrovska valdība novelk līdz galam. Tagad ņemt varu ir daudz nepatīkamāk nekā palikt ārpus valdības, kur var parādīt gan to, ka atbalsta valdību, gan ka tai nepiekrīt, var izzondēt potenciālos partnerus, ar ko krist apkampienos, atstāt variācijas iespējas, rādīt labu gribu, tajā pašā laikā neizdarīt būtisku izvēli. Nedaudz bremzēti, bet kaut kā lēmumi tiks pieņemti mazākuma valdībā.
A. B.: – Opozīcijā arī vieglāk koncentrēties uz priekšvēlēšanu kampaņu.
– Vai varēs apstiprināt jaunus ministrus? TP jau paudusi kategorisku nē "atlūzām, kas pielīmējušās Vienotībai" (Pabrikam, Štokenbergam). Kādiem jābūt cilvēkiem, ko piedāvāt šajos amatos, lai tos varētu apstiprināt?
B. Z.: – Kompromisa personām. Un Dombrovskis jau pateica, ka neņems no Vienotības, no bijušajiem ministriem, rēķinoties ar to, ka būs jāpanāk vienošanās. Tie var būt cilvēki no LPP/LC, varbūt kāds profesionālis, neitrāls, tā salasīs.
A. F.: – Teorētiski salasīt var. Mums jau šajā valdībā ir diezgan daudz ministru, kas nākuši kā profesionāļi, no ierēdniecības un pēc tam pievienojušies partijai: Ints Dālderis, Uldis Augulis, Kaspars Gerhards, arī Māris Riekstiņš nāca no ministrijas. Tas arī būs atkarīgs no tā, cik TP spēs kontrolēt opozīciju, cik tās intereses sakrīt. Iespējamas arī kādas provokācijas, runāšana, bet neapstiprināšana, procesa vilkšana, demonstrējot savu varu. Var būt arī ļoti negaidītas personālijas, tajā skaitā caur SC aicinātas. Opozīcijā neviens arī par pustrakiem valsts šūpotājiem negrib kļūt, bet smalko dūrienu var būt ļoti daudz.
A. B.: – Cilvēki varētu parādīties pat no partiju trešā ešelona.
B. Z.: – Ir dažādi modeļi zināmi: klasesbiedru, biznesa partneru, labu paziņu...
– Prezidents pozīcijas un opozīcijas attiecībās spēlēs būtisku lomu?
A. B.: – Visticamāk, prezidents, kā to jau darījis, paudīs Dombrovska valdībai atbalstu, un pretiniekiem ar to būs jārēķinās, kas būs viens no iemesliem negāzt šo valdību blakus pašu partiju ieinteresētībai to nedarīt, jo valdības gāšana nebūtu populārs solis sabiedrībā un radītu virkni papildu problēmu.
A. F.: – Viņam ir ļoti grūti šajā situācijā, atceroties arī to, kā TP izstāšanās dienā no valdības vēl no rīta prezidents pauda pārliecību, ka koalīcija nostrādās līdz vēlēšanām. Protams, viņš runās par valdības stabilitātes saglabāšanu. Prezidenta resursi un iespējas nav lielas. Tās gan bija negaidīti lielas pērn pēc 13. janvāra, bet ārpus šādiem krīzes stāvokļiem viņš var vienīgi sasaukt valdības un parlamenta ārkārtas sēdes, nosakot dienaskārtību, atgriezt likumus otrreizējai caurlūkošanai. Varbūt prezidents var mēģināt mobilizēt sabiedrību, ja kas galēji kritisks notiek, bet nez vai notiks, ņemot vērā vēlēšanu tuvumu.
– Šonedēļ AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs solījies nosaukt ģenerālprokurora amata kandidātu. Vai izmaiņas valdībā varētu kā ietekmēt potenciāli zināmā kandidāta apstiprināšanu?
A. F.: – Manuprāt, ne, jo tā tēma bija svarīga brīdī, kad Jānis Maizītis pieteicās, un tad visi dedzīgi vērsās Bičkoviča virzienā, viņš sāka ieturēt pauzi, kas radīja aizdomas, kuras jau palikušas vecas. Domāju, ka tas, visticamāk, būs Maizītis.
B. Z.: – Nez vai Saeima riskētu viņu neievēlēt.
A. F.: – Ir sajūta, ka tur ir kādi sarežģīti pārrunu procesi, par ko vedina domāt kaut vai Maizīša teiktais, ka atsevišķos ekonomiskos noziegumos noteiktos gadījumos varētu piemērot amnestiju, ņemot vērā izmaksas utt.
– Vai sabiedrībai no šīm valdības peripeti-jām būs kāds labums vai sliktums?
B. Z.: – Šobrīd politiskie spēki ir spiesti sevi lielā mērā atsegt. Vēlētāji to varētu izmantot, lai izdarītu apzinātu izvēli. Citādi nedomāju, ka šajā pusgadā reāli politikā, lēmumos kas īpaši mainīsies.
A. B.: – Sabiedrība tiešām var kritiskāk raudzīties uz šiem procesiem. Bet ar nožēlu jāsecina, ka arī krīzes laikā piedāvājumi nav līdz galam racionāli un joprojām tiek ekspluatēti un eskalēti nacionālie jautājumi. Pat krīzes laikā etniskā konsolidācija nenotiek, šajā virzienā nav nopietnas iniciatīvas. Vienīgi SC par to var atļauties runāt, tēmēt arī uz latviešu auditoriju, bet latviskajām partijām reāli orientēties arī uz krieviem ir praktiski neiespējami.
A. F.: – Man ir viena cerība. Viens no konfliktiem ir par budžeta iesniegšanu Saeimā līdz 1. septembrim, kas ir arī Šķēles plānā, ar ko viņam, protams, saistās egoistiska interese: nostādīt visus uz vienas līnijas, atņemot tās morālās priekšrocības, kas ir JL, un un tad publiski iziet cauri visiem modeļiem, kā konsolidēt valsts budžetu par 400 miljoniem latu, lai vēlētāji zina, ko katra partija piedāvā. Šādā modeļu konkurencē tradicionālā virspusējā muldēšana ar skaistajiem tēliem varētu tikt nobīdīta otrajā plānā. Izskatās, ka arī populistiskie triki šoreiz neies cauri, jo tas, ka budžets jākonsolidē, ir jau tā iesēdies apziņā, ka cilvēki neticēs pensiju dubultošanas un tamlīdzīgiem solījumiem. Intelektuālo atlieku koncentrācija kampaņu gaidās ir lielāka nekā iepriekš.
B. Z.: – Reāli mums nav bijusi spēcīga opozīcija, bet tagad var sākties spēkošanās, opozīcija var kaut ko piespiest darīt pozīcijai, izspiest šos modeļus – tas būtu ļoti liels ieguvums. Līdz šim tikai nolamāja krievus, kaut ko sasolīja pacelt, veicināt, kaut kā neizdarīšanu attaisnoja ar to, ka valdībā nav vienīgie, un partijas varēja bezrūpīgi dzīvot.