Vispirms partijas bija gatavas saplosīt satiksmes ministra krēslu un tam piesietos beņķīšus, tad mētāja apkārt Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju, tad strīdējās par LPP/LC un Godmaņa vēlamību vai nevēlamību valdībā.
Tam sekoja publiskas pretrunas par nodokļu palielināšanu, par budžeta samazināšanas apjomu un metodiku, par vilcināšanos ar darāmo darbu sarakstu. Nu nevar sadalīt Eiropas fondu naudu: TP negrib samierināties ar to, ka partija JL, kas sagrābusies visas spēka un naudas ministrijas, pārņems arī līdzekļus investīcijām pašvaldībās un skatīs tās atrauti no citiem valsts attīstības plāniem. Arī ZZS no TP vēlas nosargāt tās līdz šim vadītā elietu sekretariāta projektu naudu, prasot to atdot administrēt tās vadītajai Izglītības un zinātnes ministrijai.
Vai līdz ar valdības apstiprināšanu un koalīcijas deputātu parakstītu apņemšanos atbalstīt nepopulāros lēmumus strīdi tiks nolikti pie malas un valdība būs "vienotības paraugs", kā tā deklarē koalīcijas līgumā? Vai vismaz kādu laiku tā ne tikai eksistēs, bet arī kaut ko spēs izdarīt? Vai tas, ka jau līgumā paredz partiju vēlmi "dominēt pār citiem partneriem vai izvairīties no politiski atbildīgiem lēmumiem finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšanā" un uz papīra "vienojas par ētiskajiem standartiem sadarbības partneru darbā", liecina par lielu šāda scenārija iespējamību vai arī reālu iespēju to novērst?
Vai nosacījums, ka lēmumi koalīcijas padomē tiks pieņemti ar balsu vairākumu, kuriem Saeimā ir vismaz 51 balss, kas reāli nozīmēs to, ka TP, JL, ZZS ir veto tiesības, bet TB/LNNK un PS tās nav, ir normāla vairākuma demokrātija vai risks koalīcijas stabilitātei un "vienotības parauga" kašķiem? Vai tas, ka jautājumi, kuriem iepriekš JL vadītāja Solvita Āboltiņa aicināja noteikt moratoriju, veidojot nacionālā izlīguma valdību, iekļauti deklarācijā kā tādi, par kuriem pēc vienprātības principa lemj koalīcija, nesekmēs ārpus koalīcijas palikušo, turklāt sabiedrībā populārāko politisko spēku pretdarbību šai valdībai, līdzi ceļot arī daļu sabiedrības, tādējādi radot pastiprinātu spiedienu no ārpuses, kura tāpat jau netrūks?
Vai koalīcija spēs pildīt apņemšanos "nodrošināt efektīvu, stabilu un profesionālu Ministru kabineta darbu līdz 9. Saeimas pilnvaru termiņa beigām", neraugoties uz to, ka JL un PS vēl nesen uzstājīgi prasīja atlaist Saeimu un sarīkot ārkārtas vēlēšanas, bet TP tūlītējas ārkārtas vēlēšanas pēc Saeimas pašatlaišanās saskatīja kā vienīgo politiskās krīzes risinājumu?
Vai koalīcija ar 64 balsīm un piecām partijām būs stabilāka nekā Godmaņa vadītā, kurai beigās bija tikai 53 balsis no četrām partijām? Vai varbūt Valdis Dombrovskis būs tikai viena projekta – budžeta grozījumu pieņemšanas – menedžeris? Vai pašvaldību/Eiroparlamenta vēlēšanas valdošās partijas spēs sagaidīt un to rezultātus sagremot bez blaknēm uz valdību? Vai vēl līdz tam tās spēs pieņemt drastiskos budžeta grozījumus? Vai partijas vispār gribēs turpināt vadīt valsti, cik nu paši vairs to vadām? Eksperti par to nav droši, bet skaidras prognozes par valdības mūžu šobrīd neesot nedz pašiem politiķiem, nedz to vērtētājiem, tāpēc tiek iezīmēti vien riska momenti. Un to netrūkst.
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl atlicis pusotrs gads. Apmēram tik ilgi spēja noturēties iepriekšējā JL vadītā valdība. Bet tas bija politiskā un ekonomiskā miera laikos, kad kariņu vajadzēja organizēt pašiem, kad gadi bija ja ne gluži treknie, tad vismaz ar tendenci uz aptaukošanos. Fons nav salīdzināms. Sniegputenis pingvīnus vienojot – vai arī valdību?
***
Dzintars Zaķis, Saeimas deputāts, JL:
– Valdība strādās līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2010. gada oktobrī. Apstākļi valstī ir tādi, ka visas koalīcijas partijas saprot, ka tādām destruktīvām darbībām kā valdības noraušana nebūs atbalsta sabiedrībā, jo tas reāli pasliktinās situāciju valstī, ka tas var novest līdz pamatīgām problēmām, tajā skaitā valūtas devalvācijas.
Ja būs mēģinājums noraut šo valdību, tad vienīgais risinājums būs Saeimas ārkārtas vēlēšanas, bet, jo tās būs tuvāk kārtējām vēlēšanām, jo mazāka to nozīme. Vienkāršai valdības partneru nomaiņai sabiedrības novērtējums būs nosodošs. Domāju, politiķi labi saprot sabiedrības noskaņojumu un to, ka vecā koalīcija ir sliktākais no risinājumiem. Bet lielākie draudi būs nevis no ārpuses, no kurienes gan var būt spiediens, bet iekšpuses, kur arī līdz šim meklējami visu koalīciju beigu iemesli. Šie draudi pastiprināsies, tuvojoties vēlēšanām. Manuprāt, vairāk par pašiem pašvaldību, EP vēlēšanu rezultātiem valdību var ietekmēt priekšvēlēšanu laiks, kad prognozējami pastiprināti strīdi un populisms.
Budžeta grozīšana valdību nepaklupinās, jo visi skaidri apzinās situāciju. Ja lēmumus mācēs paskaidrot, tad tauta sapratīs, ka, lai arī smagi, tie ir taisnīgi un vajadzīgi, turklāt sabiedrībai tīkamie lēmumi, kādus pēdējos gados centās pieņemt valdība, izvairoties no nopietnām reformām, nav noveduši pie pozitīviem tās reitingiem un sabiedrības mīlestības. Bet neizslēdzu, ka būs spraigas diskusijas par nepieciešamajiem nepopulārajiem darbiem, kur atsevišķas partijas varētu būt vājais posms, kas būs tendētas uz populismu. Kuras tās būs, šodien neņemos nosaukt.
Edgars Zalāns, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs (TP):
– Jaunajā valdībā vienprātība, par ko runā tās vadītājs V. Dombrovskis, ir tikai vienpusēja. Kompromiss ir tad, kad abi piekāpjas, paliek drusku neapmierināti, bet V. Dombrovskis nekur nepiekāpās un neapmierināti aizgājām tikai mēs.
Skaidrs, ka politiski šo valdību neapstiprināt ir nepareizi. Vienlaikus redzu, ka netiek izmantota iespēja veikt nepieciešamas sistēmiskas izmaiņas, līdz ar to šajā valdībā tiek ieprogrammētas zināmas vecās valdības problēmas – ne politiski, bet tehniski. Var jau solīt sabiedrībai, ka mazinās birokrātiju, bet šī sistēma to neļauj, tā ļauj vienkārši griezt galvas. Tos sistēmas klucīšus vajadzēja salikt savādāk.
Teorētiski šī valdība var nostrādāt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, bet nav noslēpums, ka viens no lielākajiem katras valdības pārbaudījumiem ir budžets. Nākamā gada budžeta sastādīšana un apstiprināšana būs lielākais pārbaudījums. Šobrīd mēs tikai sākam nojaust samazinājuma apmērus un jau redzam arodbiedrību protestus, ugunskurus. Bet, ja sabiedrība sajutīs, ka šie pirmie pātagas cirtieni bija sāpīgi, nežēlīgi, tomēr pareizi, tad rudenī varēs griezt vēl.
Problēma ir tā, ka jaunajā valdībā trūkst solidaritātes. Līdz šim, piemēram, blakus veselības ministram, taisot sāpīgas reformas, bija valdība, premjers, kurš atbalstīja, bet šobrīd valdība veidojas nesolidāra: tev nost 30 miljonu, darbojies! Varbūt deklarācijā kaut kāda solidaritāte ir ierakstīta, bet ikdienas komunikācijā tās nav, pat vārdos, un, ja katram ministram darbs būs jādara atsevišķi no kopējās valdības, tās solidaritātes arī nebūs.
Mārcis Bendiks, sabiedrisko attiecību, biznesa un politikas konsultants:
– Domāju, neviens šajā situācijā neko neplāno, ja nu vienīgi kaut ko cer.
Iemesls, kāpēc JL ar tādu sparu metās valdībā, ir tas, ka viņi ir ļoti nocietušies, viņiem tomēr ir savs elektorāts, kuram kaut kas jārāda pēc tam, kad ar milzu pompu paņēma varu 2002. gadā, kā arī pēc partijas šķelšanās. JL atrodas neērtā situācijā, kad tam jāņem vara, lai arī neviens politiķis individuāli, varbūt izņemot E. Repši, nav priecīgs būt valdībā. Bet varbūt pašlaik finanšu ministrs, kas daudz neklausās un nesaprot, ir labāks par tādu, kas saprot, jo naudas jau nebūs. Pašlaik vajadzīgs nevis dakteris, kas smērē un pūšļo, bet kāds, kas ar fuksīti griež nost kājas. Tas var izvērsties par šķietamu glābšanas mēģinājumu, jo nevienā no kombinācijām nav iespējams uzkonstruēt valsts pārvaldi, kas domātu par to, kā uzkonstruēt ekonomiku: nav tādu cilvēku politikā. Tas, ka varētu kādu paņemt no malas – bez pieredzes valsts pārvaldē, politikā – ir mīts.
Vēlēšanas izmaiņām valdībā var būt nozīmīgs faktors. Ja kādas partijas rezultāti pašvaldību vēlēšanās ievērojami atšķirsies no prognozētajiem, piemēram, ja TP nostartē labi, tā varētu vēlēties revidēt varas sadalījumu, ņemt varu atpakaļ un gatavoties Saeimas vēlēšanām. Ja TP nostartē sliktāk par jau tā bēdīgajām prognozēm, sāksies tās sabrukums. Ja pašvaldību vēlēšanas nenes milzu pārsteigumus, tad Saeimas varētu nostrādāt līdz kārtējām vēlēšanām, ja nes – varētu sekot drīzas ārkārtas vēlēšanas, bet tās neatrisinās situāciju, ko eskalējis Valsts prezidents, uzņemoties aplamā vīzē pastūrēt valsti.
Šī valdība pat nav aprēķina laulība, bet līdzinās situācijai, kad ir atcelts vilciena reiss un pasažieri aicināti pārkāpt vienā autobusā. Komandas darba šajā valdībā nav un nebūs – pārāk liela atšķirība starp vieniem un otriem uztverē par to, ko drīkst, ko vajag. Vienīgais, ar kā palīdzību varētu izstūrēt šo valdību, – ar stratēģisku redzējumu, kā noturēt vietējo biznesu, tajā skaitā aizliedzot pārtikas uzraudzības, zaļo reketu, kas neproporcionāli sadārdzina preci.
Aigars Freimanis, Latvijas fakti direktors:
– Sākotnējo pārliecību par valdības tapšanu mazinājušas publiski paustās pretrunas starp partijām, kas liecina par neapmierinātību ar ietekmju sadali, personālijām vai ko citu, kas netiek skaidri pateikts. No otras puses, spiediens valdības apstiprināšanas virzienā ir ļoti liels, jo starptautiskās finanšu institūcijas ir ieinteresētas stabilā valdībā un ir jau uzrakstījušas tai priekšā dienaskārtību. Arī sabiedrība vilcināšanos tulkos kā politisko egoismu, un partijas to apzinās.
Ja valdību apstiprinās, pirmais kritiskais tās brīdis būs budžeta grozījumi – lēmums par tiem valdībā ir viena lieta, bet to apstiprināšana Saeimā – cita un riskantāka, ņemot vērā dažu koalīcijas deputātu jau pausto par iespējamo nostāju grozījumos.
Šaubos, vai 31. marts ienesīs kādas izmaiņas valdībā. Ja Dombrovska valdība tiek apstiprināta, ja tiek pieņemta valdības deklarācija un visi vaiga sviedros strādā, V. Zatlers atviegloti nopūtīsies, ka nav jādara tas, no kā pats baidās.
Valdības likteni var izšķirt arī pašvaldību un EP vēlēšanu rezultāti. Ja, piemēram, vecās valdības partijas gūst pieklājīgu ietekmi, un šāda varbūtība nebūt nav maza, jo balsos par vietējām elitēm, tad viņi vēlēšanu rezultātus varētu mēģināt pārvērst ietekmes palielināšanā valdībā. Ja panākumus gūst opozīcijas spēki, vecā koalīcija varētu būt ieinteresēta, lai valdība kādu laiku darbotos.
Ja tiek galā ar budžeta grozījumiem un pagaist Saeimas ārkārtas vēlēšanu bubulis, koalīcijas partiju attiecībās, tuvojoties kārtējām Saeimas vēlēšanām nākamā gada oktobrī, varētu parādīties dažādas īpatnības, kas saistītas ar katra pozicionēšanos. Bieži vien nepopulāru lēmumu laikā, kad ir politiskā un ekonomiskā stagnācija, valdošās partijas saplūst vienotā muskulī, tāpēc kāds varētu sagribēt lepni paceltu galvu aiziet opzīcijā.
Jautājums arī, kā partijas spēs sastrādāties valdībā. Jau tagad to veidojošās partijas sevi pozicionē atšķirīgi: JL – kā sazvērestību upurus, tautas aizstāvjus, TP – kā visziņus, varas misijas nesējus, bez kuriem nevar, jo pārējie ir nekompetenti. Šie atšķirīgie tēla veidošanas izejas punkti ārdoši iedarbojas uz sabiedrisko domu.