"Apprecējos pirms pusotra gada. Vīrs dzer un sit mani, noņem visu naudu, nodzer un nospēlē, draud, ka nositīs! Man pieder dzīvoklis, kurā viņu deklarēju, tagad viņš mani dzen ārā! Vēlos šķirties!..."
"Vīrs ir vardarbīgs un alkoholiķis, ar savu uzvedību apdraud mūsu dzīvības. Iesniedzu tiesā prasību šķirt laulību. Pierādījumi no policijas un ārsta izziņas ir pievienotas, bet uz tiesas sēdi viņš jau nav ieradies divas reizes, jo trīs mēnešus dzer..."
"Vēlos šķirt laulību, bet Kuldīgas tiesa prasa man iesniegt pareizi noformētu pieteikumu, kurš būtu rakstīts pie jurista, citādi viņi nepieņemot nekādu. Jurists par šādu "pareizi noformētu" lapeli prasa palielu naudu. Man liekas naudas nav...".
Neskaitāmas šāda veida "laikmeta liecības" lasāmas Tieslietu ministrijas interneta mājaslapas forumos, jautājot pēc padoma, un vēl vairāk iemiesojas dzīve bez publiskas izrādīšanas, padomu tā arī neuzzinot. Un turpinot kopdzīvi, kas nereti apdraud ne tikai normālu ģimenes funkcionēšanu un psihisko stāvokli, bet arī fizisko veselību, pat dzīvību. Protams, iestājoties par laulību kā vērtību, valsts var mudināt samierināt strīdniekus un nešķirt laulību uzreiz pēc pirmā pieprasījuma, bet nešķiršanās motivācijai vajadzētu būt citu, ne materiālu apsvērumu vadītai. Nu valsts pastiprina tieši materiālo faktoru lomu – ne tikai tādēļ, ka pasliktinās ekonomiskā situācija, kas liek septiņreiz padomāt, vai viens varēs izdzīvot, bet arī, Saeimai nupat pieņemot grozījumus Civilprocesa likumā, nosakot, ka par prasības pieteikumu tiesā laulības šķiršanai līdzšinējo 50 latu vietā būs jāmaksā 100 latu. Var jau būt, ka tā sadārdzinājušies tiesu pakalpojumi, bet šajā ekonomiskajā situācijā daudziem šī summa var izrādīties pārāk liela. Un tas vēl vairāk palielinātu to cilvēku skaitu, kas dzīvo "pelēkajā zonā" – it kā precējušies, bet kopā nedzīvo, kas savukārt apgrūtina uzturlīdzekļu jautājuma kārtošanu bērniem, kuri tādējādi tiek sodīti nevainīgi. Vai – ļaunākajā gadījumā – tiek vilkta kopdzīve, kas apdraud garīgo un fizisko veselību. Protams, tiesa atsevišķus cilvēkus var atbrīvot no šīs valsts nodevas, ja vien cilvēks, ieraudzījis 100 latu cenas zīmi, līdz tiesai vispār nonāk. Turklāt jārēķinās, ka nereti papildu izdevumus prasa jurista pakalpojumi, pilnvarotu pārstāvju nozīmēšana, jo laikmeta iezīme ir arī to laulāto šķiršana, no kuriem abi vai vismaz viens dzīvo ārzemēs. Dzirdēts arī par atsevišķu tiesu centieniem sūtīt pie konkrētiem juristiem cilvēkus, kas atļāvušies nepatērēties un pašrocīgi uzrakstīt šķiršanās pieteikumus. Turklāt jārēķinās, ka līdz ar Saeimas grozījumiem automātiski dubultojas arī valsts nodeva par apelācijas sūdzības iesniegšanu, kas noteikta 50 procentu apmērā no likmes, kas jāmaksā, iesniedzot prasības pieteikumu, tātad līdzšinējo 25 latu vietā tagad būs 50 latu.
Varbūt sīkums, bet tas ilustrē valsts domāšanas veidu: domāt nevis stratēģiski, kā procesus vērst sev vēlamā virzienā, kā stimulēt ekonomiku, bet vien pliki aritmētiski kalkulēt, kā vēl kaut ko izspiest no tiem, kam vēl naudiņa palikusi, kā aplikt ar paaugstinātu nodokli, nodevu preces un pakalpojumus, bez kā nevarēs vai ļoti negribēs iztikt. Ēst jau vajadzēs jebkurā laikā: ceļam PVN, neraugoties uz pašu iepriekš klāstītajiem ekonomikas pamatiem, ka krīzes laikā nodokļi jāsamazina, lai stimulētu patēriņu. Bez apkures jau ar nedzīvos, bez medikamentiem – liekam klāt! Uz darbu vai citur jau ar būs vien jābrauc – benzīnam akcīzes nodokli! Par dārgu benzīns? Brauks ar vilcienu, autobusu. Palielinām biļešu cenas arī tiem! Arī maksu par bērnu uzturēšanos bērnudārzos, jo acīmredzot vecāki strādā, tātad – var maksāt! Un šādi sīkumi salasās. Rezultāts: jau sāk velties nākamais lielais ekonomiskās emigrācijas vilnis, diemžēl – ar lielu inteliģences un uzņēmēju īpatsvaru.