Politiķi cits pēc cita skandē atklāsmi, ka pārāk maz cilvēku iesaistās politikā, tikai skatās no malas un kritizē, kas arī esot viens no lielajiem sabiedrības neuzticēšanās iemesliem valsts varas institūtiem un atsevišķiem politiķiem. Pašam secinājumam nav ne vainas, tikai, pasakot A, vajadzētu pateikt arī B un piedāvāt sabiedrībai pieņemamu mehānismu, kā politikā iesaistīties, un vienlaikus analizēt nevēlēšanās iesaistīties politikā iemeslus.
Un ja ne tos uzreiz novērst, tad vismaz parādīt gribēšanu ko vērst par labu. Parādīt, ka šis jautājums patiesi uztrauc, nevis tikai izmantot to sevis attaisnošanai. Un te nepietiek ar aicināšanu: nāciet! Vajadzīgi kompleksi risinājumi kompleksiem iemesliem.
To, ka sabiedrības neuzticēšanās varai ir sasniegusi līdz šim, iespējams, zemāko punktu, liecina jaunākie Latvijas faktu reitingi: 36,4% nezina, par ko balsot, 17,8% neietu uz vēlēšanām. Kopumā vairāk nekā puse vēlētāju jeb 54,2% neredz, par ko balsot, tādējādi šajā situācijā ārkārtas Saeimas vēlēšanas būtu bezjēdzīgas. Nav par ko balsot! Izņemot Saskaņas centru, par ko janvārī balsotu 9% vēlētāju, pirms tam – 11, nepilni 12%, pārējās partijas grozās ap 5% vēlēšanu barjeru, biežāk slīdot zem tās. Īsā laikā jaunas partijas ar nopietnu piedāvājumu, partijas struktūru, reģionālo pārklājumu un iekšējās kontroles mehānismu izveidoties arī nevar, tāpēc, visticamāk, neliela sabiedrības daļa ievēlētu kaut ko no vecajiem vēžiem un, ieraugot iznākumu, atkal kurnētu. Jaunas vēlēšanas tādējādi nevis atjaunotu Saeimas mandātu un garantētu uzticību arī valdībai un tās gaidāmajiem nepopulārajiem lēmumiem, bet kalpotu tikai par objektu fetišistiem.
Izskatās, ka vislabprātāk sabiedrība gribētu atlaist esošo Saeimu un vietā neievēlēt neko.
Bet kādēļ tad pilsoņi, kam dotas dažādu politisko aktivitāšu tiesības, tās neizmanto, neiesaistās politikā? Minēšu dažus no iemesliem.
Nesimpātiska politiskā vide. Nojausma, ka nevari ieiet un darboties politikā tīri, jo partijas joprojām lielā mērā ir atkarīgas no sponsoriem, finansēm, kas vajadzīgas nebūt ne lētajai priekšvēlēšanu kampaņai, kas lielā mērā balstās uz reklāmām. Tam seko partiju darbības atkarība no sponsoru interesēm. Protams, nav jau tā, ka tagad visi deputāti bīdīs cauri viena sponsora iegribas un biznesa plānus. Visi jau nebīdīs, tikai daži, bet frakcija nobalsos. Lai arī vairs nav tik prātu stindzinošu finanšu līgumsaistību par izstāšanos no frakcijas kā pirms pāris gadiem, tomēr loģika liegs aplam nostāties pret to. Brīvdomātājs Visvaldis Lācis izstājās no ZZS, bet, domājams, līdz ar to savu politiskās nākotnes spriedumu viņš ir parakstījis un nez vai nākamajā Saeimā tiks, turklāt arī politisko procesu viens kā pirksts nespēs ietekmēt pat ne tik, cik esot partijā un pakļaujoties tās disciplīnai.
Nauda nepieciešama arī kvalitatīva ikdienas politiskā procesa nodrošināšanai, partijas struktūras uzturēšanai, reģionālo nodaļu veidošanai. Arī kadru kalvei, partijas biedru un jauniešu politiskajai izglītībai, partijas ideju popularizēšanai. Tautas partijas likvidētais sabiedriskās izglītības fonds Jaunā akadēmija bija slikta zīme tam, ka šī funkcija partijām nav saistoša, tām galvenais ir vara. Citas partijas šā uzdevuma izpildei vai nu nepievēršas vispār, vai dara to diletantiski, vai arī tikai ķeksīša pēc.
Politisko vidi nesimpātisku dara arī esošie vēlēšanu nosacījumi – gan līdzšinējie robi priekšvēlēšanu kampaņas likumdošanā, gan iedibinātā prakse tos apiet, gan pašu vēlēšanu kārtība, kad lokomotīvju sistēma vēl bez tām kaitēm, ko tā nodara jau ievēlēto deputātu un vēlētāju attiecībām, arī nerada veselīgu kadru konkurenci pašā partijā, bet gluži otrādi – stimulē čupošanos ar lokomotīvēm labākas partijas protekcijas un vietas listē iegūšanai. Un tas ir zem daudzu savā jomā sevi pierādījušu cilvēku pašcieņas.
Iemesls nenākšanai politikā ir arī politikas un politiķu prestiža trūkums. Domājot, kāpēc vārds politiķis kļuvis teju par lamuvārdu, politiķiem vajadzētu paskatīties ne tikai mediju virzienā, bet paanalizēt savu un savu kolēģu rīcību, jau pieminēto politisko vidi, kā arī politikas kvalitātes rādītājus. Lai arī man netīk cilvēku spļaušana akā, no kuras viņi dzēruši, jāpiekrīt Georga Andrejeva intervijā Neatkarīgajai paustajam, ka mums ir cilvēki, kas kultūrā, zinātnē un sportā ir sasnieguši pasaules virsotnes, bet valdībā, ekonomikā, tautas veselībā esam pēdējie pārvaldes nekompetences un līdzekļu neracionālas izsaimniekošanas dēļ. Un kuram tad gribētos pieteikties darbā neefektīvi strādājošā uzņēmumā ar apšaubītu leģitimitāti? Var jau būt, ka viens no iemesliem pārvaldes neefektivitātei ir, kā saka Jānis Urbanovičs, konkurences trūkums politikā, no kuras praktiski izslēgti krievi. Bet no tās izslēgti arī tie daudzie latvieši, krievi un citi, kas vienkārši kaunas savu vārdu saistīt ar valsts pārvaldi.
Arī zemā politiskā kultūra un politisko debašu kvalitātes līmenis nav ievelkošs. Diskusijas Saeimas plenārsēdē, ko plašāka sabiedrība var arī dzirdēt radio translācijā, ir tukšas populistiskas pļāpas, kas iet uz riņķi jau vairākus gadus.
Vēl. Politika nereti neatspoguļo reālās sabiedrības problēmas, bet taisa savējās un cenšas tās uztiept sabiedrībai, iestāstīt, ka tās tai ir aktuālas. Tādējādi pēc tās nav pieprasījuma.
Vēlētāji arī nav attiecīgi uzrunāti kā dialoga, politiskā procesa sadarbības partneri, padomdevēji, mandāta turētāji, tie tika ekspluatēti kā balsu donori ik vēlēšanās un kā meslu maksātāji varas struktūras uzturēšanai, bet ne tās noteikšanai.
Nav skaidru partiju ideoloģiju un to atšķirību starp partijām, kas darbotos kā virziena rādītājs politiskās piederības meklējumos. Pat ja tā ir uz papīra definēta, politiskā darbība nereti par to neliecina.
Partijas arī nepiedāvā sistēmu politiskajai karjerai. Partijas biedri var gadiem ilgi sēdēt pie ratiem un nekur netikt, bet citkārt var nedarīt neko, un tevi kaut kur zoodārzā var nozīmēt par Valsts prezidentu.
Katram individuāli droši vien ir vēl kādi iemesli, kādēļ neiet politikā. Un te nu vieta jūsu komentāriem. Kādēļ jūs neejat politikā?