Lielās tīrīšanas sudraba šķidrauts
Korupcija ir baisa sērga, un par tās apkarošanu vairums sparīgi aplaudētu. Līdzīgi par augstu amatpersonu atlaišanu par to nolaidību, bezdarbību vai negodprātību, kas grauj ne tikai iestādes tēlu, bet arī cilvēku dzīves. Kā, piemēram, Ainažos deviņus gadus pamestā jaunieša dzīvi. Te gan atbildīgo nav, bet ietekmīgākos kantoros jaunā vara maina vai draud atbrīvot amatpersonas vienu pēc otras. Aplausi gan atskan tikai no dažām pietuvinātām plaudētāju grupiņām. Tauta nesaprot, ko grib, vai tomēr saprot vairāk, nekā politiķi grib, lai saprastu?
Vai raganu medību selektīvisms pārkāpumu un darba vērtēšanā ir tas skandētais tiesiskums?
7. maijā neuzticību trim no četriem Latvijas dzelzceļa valdes locekļiem izteica satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP). Viņi (izņemot vienu!) esot atbildīgi par konkurences kropļošanu kravu pārvadājumos, aizdomīgiem reklāmu tēriņiem, nesaimniecisku darbību un «potenciālām koruptīvām shēmām», par ko informēts KNAB. Atbalstu Linkaitam steidzis izteikt Šveices advokāta Rudolfa Meroni kontrolētais uzņēmums Baltijas ekspresis, kurš sūdzējies, ka LDz to nepamatoti diskriminējis, savukārt LDz uzņēmumu vaino centienos panākt tam īpašu labvēlības režīmu. Linkaits strīdā iestājies privātā uzņēmuma pusē, kaitējot uzņēmuma tēlam un biznesam un vienlaikus radot jautājumus sadarbības partneriem un prieku - konkurentiem. Ne no ministra paustās, bet, iespējams, apzināti vai neapzināti nopludinātās informācijas korupcijas ēna savukārt mesta saistībā ar iespējami krāpniecisku LDz Cargo vagonu nomu, kā arī līgumu ar bankrotējušu uzņēmumu, kurš saņēmis samaksu par prettrokšņu sienas būvi, bet pasūtījumu nav izpildījis. Apsveicami, ka ministrs vērsies KNAB, kurš pēdējā laikā demonstrē muskuļus un ceļ ārā vienu lietu pēc otras, bet nav pieņemami, ka ministrs gatavs patriekt viena no lielākajiem Latvijas nodokļu maksātājiem (78,9 miljoni eiro pērn - par 8,7 miljoniem eiro vairāk nekā gadu iepriekš) vadību, balstoties uz nepierādītu informāciju un ieinteresētu konkurentu sūdzībām, neraugoties uz pozitīvajiem uzņēmuma audita un saimnieciskās darbības rādītājiem. Protams, labi saimnieciskās darbības rādītāji neattaisno konkrētus pārkāpumus vai korupciju, bet pagaidām pārmetumi ir tikai «viena tante teica» līmenī. LDz padome, kura ir tiesīga atbrīvot uzņēmuma valdi, nesteidz padoties ministra spiedienam, bet pētīs sistēmu dziļāk, lai lēmumu varētu balstīt uz faktiem, nevis priekšvēlēšanu stila pārmetumiem. Bet JKP un tās ministrs Linkaits negrib gaidīt līdz 2021. gadam, kad beigsies Bērziņa un citu LDz valdes locekļu pilnvaras - kas zina, partija tik ilgi var nenoturēties pie varas, bet pīrāgā jākož pēc iespējas ātrāk!
Līdzīgi ir ar tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) rosināto ģenerālprokurora Ērika Kalmeiera atstādināšanu. Satversmē, iespējams, baidoties no tādu cilvēku kā Bordāns varas robežu pārprašanas un neremdināmas varas apetītes, definēta tiesu varas neatkarība, kas, citastarp, balstās arī tās pārstāvju iecelšanas un atbrīvošanas kārtībā. Brīnumainā kārtā koalīcijas partneri nesteidz piebalsot Bordānam - premjers Krišjānis Kariņš diplomātiski norādījis, ka viņa valdība neiejauksies tiesu varas darbībā, bet nacionāļi norāda uz prokuratūrā esošu JKP biedra Jura Juraša krimināllietu. Atšķirībā no virknes amatpersonu, kuras jaunā vara gatava aizslaucīt bez pārkāpumu pierādījumu esamības vai vienkārši tāpēc, ka viņi ir amatā jau ilgi un/vai jāatbrīvo vieta savējiem, Jurašs ar visu viņa krimināllietu tiek iecelts par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru! Savukārt KPV LV frakcijas vadītāja Ata Zakatistova izdošanu kriminālvajāšanai Saeima vilcina jau mēnesi, dodot deputātiem laiku iepazīties ar pārmetumiem krāpšanā līdz 5. jūnijam - acīmredzot lai nodrošinātu KPV LV balsis koalīcijas prezidentam Egilam Levitam. Ja vien Bordāns spētu, viņš jau būtu atlaidis arī NEPLP vadītāju Daci Ķezberi - viņas atbrīvošanas notu Bordāns mēģināja virzīt caur savas partijas biedrenes Jutas Strīķes Juridisko komisiju, kur viss beidzās ar balagānu un deputātu ilgiem strīdiem par jautājuma skatīšanai piekritīgo komisiju, tērējot nodokļu maksātāju naudu un iesaistīto personu laiku.
Nākamais rindā - LIAA vadītājs Andris Ozols. Pēc tam kad neizgāja cauri ekonomikas ministra Ralfa Nemiro (KPV LV) mēģinājumi sasaistīt Ozolu ar atbildību par Eiropas Savienības fondu naudas izkrāpšanu, divus mēnešus cieties, Nemiro paziņo, ka Ozols jāatbrīvo kaut vai tāpēc, ka viņš iestādi vada jau 15 gadus un pienācis laiks tās darbu «atsvaidzināt». Ozols savu pensiju varēs sagaidīt Centrālajā statistikas pārvaldē... Viņš gan, protams, varot pieteikties konkursā uz amatu, kurš, pēc Ozola teiktā, jau esot nolūkots EM valsts sekretāra vietniekam Raimondam Aleksejenko. Raudzīsim, par kādu teātri tiks pārvērsts šis konkurss un cik rūpīgi tā norisei sekos līdzi Bordāns. Pirmais jaunās varas atbrīvotais ilgvadītājs bija Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars, kura darbu visi slavēja, bet - vienkārši pietiek!
Lielā tīrīšana, visdrīzāk, turpināsies, bet pretīgi, ka vēlme ielikt savējos tiek ievīstīta liekulīgās frāzēs par tiesiskumu, rūpēm par labu pārvaldi un korupcijas izskaušanu, tādējādi devalvējot cīņu pret šo sērgu, arī apdraudot varas dalīšanas principus un demokrātijas pamatus. Labi, ka šis nav 1936. gads un tiesiskuma izpratne tomēr Eiropā ir mainījusies tiktāl, ka Staļina piekoptais lielais terors vairs nav iespējams, lai gan idejiski jaunās varas rīcība ļoti atgādina šo izrēķināšanos ar iepriekšējās varas pārstāvjiem un oktobra revolūcijas aktīvistiem - arī tie daudziem šodien nešķiet simpātiski, bet vēl nesimpātiskāka ir šāda varas grābšana.