Vai valstij jāuzpērk politikas brāķis?

Dienā, kad KNAB par kukuļņemšanu aizturēja politiķi un Latvijas Universitātes (LU) rektora vietnieci Baibu Broku, Valsts prezidents Egils Levits inaugurācijas runā aicināja izmēzt māju no mēsliem, «kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija...».

Ja pēdējā laikā sabiedrība nebūtu tik ļoti pieradusi pie korupcijas skandāliem, jo īpaši KNAB aktivitātēm Rīgas domē un ar tās politiķiem saistītās struktūrās, tad varētu domāt, ka Levitam noplūdināta izmeklēšanas informācija. Visdrīzāk, prezidents runā iedvesmu smēlies no kopējā fona, kurš mālējas drūmās krāsās un liek jautāt, vai tiešām politiskā korupcija ar gadiem nav mazinājusies? Bet varbūt KNAB sācis nopietni strādāt? KNAB aktivitātes pēdējo gada, divu laikā bijušas vērienīgas, paceļot liela mēroga lietas, bet par darba rezultātiem nopietnāk varēs spriest tad, kad šīs lietas tiks novestas līdz notiesājošam spriedumam. Katrā ziņā tieši šonedēļ skandalozāko - Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un uzņēmēja, politkorupcijas haizivs Māra Martinsona - korupcijas lietu Ģenerālprokuratūra nodeva tiesai.

Jācer, ka arī Brokas lietai nebūs vien plaukšķenes efekts un, kā pieļauj lietā aizturētais uzņēmējs Guntis Rāvis, tas nebūs politiskais pasūtījums. Protams, jāņem vērā, ka šajā krimināllietas izmeklēšanas stadijā nedz KNAB, nedz iesaistītās puses nedrīkst pārāk daudz stāstīt, katrā ziņā pagaidām izskanējusī informācija atstāj vietu spekulācijām un šaubām.

Šoreiz Rīgas domniece aizturēta nevis saistībā ar darbību Rīgas domē, bet gan LU Iepirkumu komisijā, kura nelemj vis par sīkiem kancelejas preču iepirkumiem, bet daudzmiljonu būvniecības projektiem. Ja patiesībai atbilst runas par lietas saistību ar LU akadēmiskā centra attīstības iepirkumu par 33 miljonu vērto Rakstu mājas būvniecību, tad jājautā, vai tiešām tik liela pasūtījuma saņemšanai pietiek ar 20 tūkstošu eiro kukuli? Tie nav ne 20, ne 10%, pat ne viens procents no summas! KNAB gan teic, ka iespējamā kukuļa summa nav mazāka par 20 000 eiro, kas nozīmē, ka kukulis varētu būt arī krietni lielāks, bet šis ir tas, par kuru KNAB varētu būt pierādījumi. Lai gan arī tie, vismaz pašlaik, izskatās baltiem diegiem šūti. Ja kukulis noformēts kā ziedojums Brokas vadītajai Biatlona federācijai, tad jāteic, ka šāda vadītāja varētu būt katras federācijas sapnis - cilvēks, kurš izmanto savu ietekmi citās sfērās, riskē ar savu reputāciju un pat brīvību, lai tikai iegūtu ziedojumu federācijai un tās aprūpēto sportistu vajadzībām! Var jau būt, ka kaut kādu summu no ziedojuma viņa kā federācijas vadītāja var izmantot arī savām vajadzībām, komandējumiem - tūrisma braucieniem un dienasnaudām, bet to nevar tā vienkārši izņemt un iztērēt! Turklāt lielie uzņēmumi, tostarp lietā arī aizturētā Gunta Rāvja būvfirmas, ne šādas vien summas ziedojušas vairākām nevalstiskām organizācijām.

Šodien LU paredzēts atvērt būvfirmu precizētos piedāvājumus ēkas būvniecībai pēc tam, kad LU lūgusi precizēt sākotnējos piedāvājumus to pārāk augsto izmaksu dēļ. Tas, ka firmu vidū, visticamāk, būs arī Rāvja kompānija, vien nebūs pierādījums korupcijai, savukārt, ja viņa firmas piedāvājums izrādīsies izdevīgākais, LU gan būs lielas dilemmas priekšā.

Vēl mulsina KNAB iepriekš sniegtā informācija, ka valsts amatpersona, būdama Iepirkumu komisijas priekšsēdētāja vietniece, iespējams, darbojusies konkrētu uzņēmēju interesēs, bet aizturēta ir Broka, kura ir komisijas priekšniece, kamēr abas vietnieces ir uz brīvām kājām un nav kratītas. Ja KNAB aprakstā būs pieļāvis paviršību, tad nav ticības, ka tādas nebūs arī pierādījumos un lietas būtībā. Atceramies, kā KNAB kļūdījās ar nepareizi norādītu adresi kratīšanas veikšanai Artusa Kaimiņa lietā par nelikumīgu partijas finansēšanu. Cits jautājums - ja Broka ir viena no sešām Iepirkuma komisijas loceklēm, vai nevajadzētu korumpēt vēl kādas personas, lai panāktu kukuļotājam pozitīvu lēmumu? KNAB rīcībā, visdrīzāk, ir vairāk informācijas, kura, cerams, atbild uz šiem un citiem jautājumiem, bet pagaidām vēl arī pāragri noknābāt Broku, lai cik lielas būtu viņas parādsaistības, lai kādas būtu viņas draudzenes, saistība ar Ķemeru sanatorijas privatizācijas skandālu, lai ko runātu par nespēju Latvijā lielus iepirkumus uzvarēt bez kukuļiem.

Savukārt, runājot par Levita runu, jāpiekrīt diagnozei, bet jāšaubās par piedāvātajām ārstēšanas metodēm, starp kurām minēta nepieciešamība mazināt partiju atkarību no privātiem ziedotājiem, kā jau iepriekš minējis Levits, palielinot valsts finansējumu partijām. Var jau diskutēt par to, vai 2,3 miljoni no valsts buždeta uz visām 2% Saeimas vēlēšanās ieguvušajām desmit partijām četros gados ir par maz. Šī summa ir līdzīga tai, ko vidēji gadā visām partijām kopā (tostarp Saeimā netikušajām un tikai pašvaldībās pārstāvētajām) ziedo privātie atbalstītāji un partiju biedri. Manuprāt, partijām, tāpat kā uzņēmējiem, brīvajā tirgū jāspēj pircēju - politikas patērētāju pārliecināt par sava produkta kvalitāti, kas izpaustos arī ziedojumos partijai. Ja pilsoņi nav gatavi pirkt šo produktu un tajā saskata brāķi, kura viena no izpausmēm ir korupcija, kāpēc valstij par to jāmaksā? Vai valsts ir kāda brāķu uzpircēja? Turklāt maksāšana partijām tikai par vēlēšanu rezultātiem palielina spiedienu uz tām savākt šīs balsis par katru cenu, tostarp populistisku, neizpildāmu solījumu un nekaunīgu melu, savstarpēju ķengu cenu, kas dāsni tika maksāta arī šajās vēlēšanās. No priekšvēlēšanu salūta galu galā atkarīgs partiju maciņa biezums turpmākos četrus gadus. Nevērtējot partiju darbību gadu no gada, solījumu pildīšanu, sabiedrības attieksmi, vai tas būtu reitingu vai citā subjektīvā vai objektīvākā mērvienībā, būtiski palielinot valsts budžeta finansējumu, šī priekšvēlēšanu kampaņas likme kļūst vēl augstāka un izmantojamie līdzekļi var kļūt vēl atbaidošāki un dārgāki. Tālāk ķēdes posmā - vēlētāju neticība un vilšanās politiķos un vēl dziļāka plaisa starp abām pusēm.