No opozīcijas kurpēm ministra frakā
Uzsākot kultūras ministra karjeru, bijušais Rīgas domnieks, roka un operas dziedātājs Nauris Puntulis (NA) kā prioritāti minēja vidējā atalgojuma celšanu kultūras nozarē, ko ministrs tagad atkārtoti deklarējis budžeta metu veidošanas laikā. Konsekventi, BET...
Visupirms jau tā nav Puntuļa prioritāte, bet iepriekšējās kultūras ministres Daces Melbārdes (NA) neizpildītais, atliktā «viena no galvenajām prioritātēm» jau vairāku gadu garumā. Ja 2018. gadā izdevās maķenīt palielināt kultūras darbinieku algas, tad cerība aizsākto turpināt 2019. gadā nepiepildījās, un Melbārde pasludināja šīs cīņas atlikšanu uz 2020. gadu. Mērķis - panākt, lai kultūras nozares darbinieku atalgojums būtu salīdzināms ar vidējo atalgojumu sabiedriskajā sektorā.
Puntulis valdībai papildus pieprasījis iepriekš Melbardes jau minētos 14 miljonus eiro. Visdrīzāk visu šo summu ministrija nedabūs, neraugoties uz koalīcijas pārstāvju vēsti, ka nākamā gada budžeta izdevumu pārskatīšanas rezultātā rasts teju 94 miljonu eiro ietaupījums. Apsveicami, tostarp tādēļ, ka pērn šādi tika ietaupīti vien 51,3 miljoni eiro, taču uz 600 miljonu eiro ministriju papildu pieprasījumu fona - necik daudzsološi.
Publiskā sektora vidējā alga ir kaut kas līdzīgs vidējai temperatūrai slimnīcas palātā. Publiskajā sektorā strādā augsti kvalificēti ārsti, neatliekamās palīdzības darbinieki, publiskajā sektorā strādā dažādas raudzes policisti, izmeklētāji, tiesneši, prokurori, skolu pedagogi, augstskolu profesori, sociālie darbinieki, sociālās aprūpes iestāžu darbinieki, bāriņtiesu speciālisti, ierēdņi, karavīri, strādā arī valstī ļoti pieprasītie un labi atalgotie IT speciālisti, juristi, finansisti, projektu vadītāji... Plašs spektrs. Kam tieši kultūras jomā strādājošie, kuri arī nav visi vienā maisā bāžami, sevi pielīdzina? Vai atalgojums jāceļ proporcionāli visiem kultūras nozarē strādājošajiem vai tikai tiem, kuriem tas ir zem vidējā? Vai tas primāri jāceļ pašlaik sliktāk atalgoto iestāžu darbiniekiem muzejos, bibliotēkās vai, piemēram, teātru tehniskajiem darbiniekiem, kuru mainība ir ļoti augsta tieši atalgojuma nesamērības dēļ iepretim lielajai noslodzei laikā, kad citi atpūšas ar ģimenēm - vakaros un brīvdienās? Vai tas jāceļ talantīgākajiem, izcilākajiem māksliniekiem, kuri gan liek skanēt Latvijas vārdam pasaulē, gan ir kultūras baudītāju magnēts, nodrošinot iestādes ienākumus? Arī kultūras nozares darbinieku atalgojumu vajadzētu samērot ar noteiktu profesiju klasifikatoru, piemērojot arī rezultātu kritērijus, lai gan, jāpiekrīt, mākslas jomā to nav vienkārši noteikt. Bet, ja reiz konsekventi, konsekventi! Ja, piemēram, konsolidācija līdz ar kopējo valsts un reģionu depopulāciju un valsts centralizācijas politiku tiek prasīta no skolām un izglītības kvalitāte ar noteiktiem kritērijiem no pedagogiem, tad līdzīgus principus var piemērot arī kultūras jomā. Arī tās iestāžu tīkls būtu jāplāno kontekstā ar administratīvi teritoriālo reformu, ja vien reformas galvenais mērķis nav pamatā politiskās varas centralizācija. Un, ja, kā iepriekš minējusi Melbārde, daudzi darbinieki no publiskā sektora ar labākiem algas piedāvājumiem tiek pārvilināti uz privāto sektoru, jājautā, kā privātais sektors kultūras, mākslas jomā bez valsts dotācijām to spēj? Nez vai te viss būs skaidrojams tikai ar privātā sektora piedāvājuma saturisko, uz masām vērsto seklumu iepretim valsts kultūras iestāžu nopietnajam, izglītojošajam, izcilajam saturam, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas darbietilpīgajai, bet komerciāli neizdevīgajai nastai. Prasot miljonus nozares darbinieku atalgojuma palielināšanai, gribētos dzirdēt izvērstāku ministra skaidrojumu ne tikai par to, kam un cik lielu pielikumu vajadzētu, bet arī par to, kā šī nozare reformēsies, mainīsies, efektivizēsies.
Jo vairāk - atalgojuma pieaugums nevar būt mērķis, tas var būt līdzeklis, ar kuru sasniegt mērķi, kaut vai NA programmā minēto «veidosim Latviju kā kultūras lielvalsti». Šī gan ir ļoti vispārīga frāze, bet virsmērķim atbilstoša, kas būtu atšifrējama konkrētos uzdevumos. Vai līdzeklis tam ir arī akustiskās koncertzāles būvēšana Rīgā, un kur tā ir ministra prioritāšu sarakstā? Vai kultūras lielvalsts veidošanas uzdevumos ietilpst arī, piemēram, mūzikas un mākslas izglītības papildu finansējuma saglabāšana skolās? Cik liela loma tajā ir mediju politikai vai drīzāk - tās trūkumam? Kā pirms pirmdien notikušās prezidenta diskusijas ar mediju pārstāvjiem iepriekš atzinis Valsts prezidents Egils Levits, mediju politikā trūkst skaidras politiskās un strukturālās atbildības. Interesanta bijusi kultūras ministra atbilde - paskaidrošana, ka mediju politika ir Kultūras ministrijas, politiķu kopumā un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes atbildība, ka «problēmu mēs varēsim atrisināt tikai tad, kad Saeimā būsim vienojušies par jauno mediju likumu, kur būs ietvertas arī jaunās funkcijas par sabiedrisko mediju pārvaldību, būs atrisināts jautājums par iziešanu no reklāmas tirgus». Bet - kāda ir paša ministra pozīcija, un ko viņš darījis vai tuvākajā laikā darīs, lai to realizētu? Kāda ir viņa nostāja attiecībā uz Latvijas Radio pēkšņo budžeta papildu pieprasījumu, par ko publiski vairāk pat izteicies Valsts prezidents? Arī te ministram ir «mīkstā» atbilde: ministrija jau var izstrādāt daudz priekšlikumus, bet «nozīme tiem būs tikai tad, ja tos apstiprinās Saeimas atbildīgajās komisijās».
Laiks jaunajam kultūras ministram izkāpt no Rīgas domes opozīcijas kurpēm un iekāpt valdošās koalīcijas apņēmīga ministra frakā! Viņa tiešās atbildības lauciņā ir pietiekami daudz darāmā gan akūtu problēmu novēršanā, gan ilgtermiņa risinājumu rašanā, lai uzņemtos vēl vienu amatu Sabiedrības integrācijas fonda vadībā, uz kuru, pagaidām gan nesekmīgi, pretendējis Puntulis.