Integrācija vai politiska ierakumu nostiprināšana?
Par Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) visdrīzāk daudzi uzzināja vai atcerējās, tikai sākoties cīniņiem par tā padomes vadības krēslu, uz kuru pretendēja šajā Saeimā nepārvēlētais deputāts Imants Parādnieks. Šis gan nav tas gadījums, kad par iestādi nezina tāpēc, ka tā ļoti labi strādātu.
SIF ir 2001. gadā dibināts veidojums, kurš apsaimnieko valsts budžeta un ārvalstu finansējumu, administrējot publiskā un nevalstiskā sektora projektus, kuri jebkā ietilpināmi plašajā «sabiedrības integrācijas» jēdzienā.
Tieši fonda darbības grūtības, pat bezdarbība bija viens no iemesliem, kā dēļ pērn tika rosināti grozījumi SIF likumā. Kultūras ministrija argumentēja, ka SIF padome strādā formāli, jo tajā iekļautie seši ministri ir aizņemti savos tiešajos darbos. Sēdes tika rīkotas retāk, nekā paredzēja normatīvie akti, pērn - tikai divas reizes, tajās bieži trūka kvoruma lēmumu pieņemšanai. Savukārt projektu īstenotāji bieži žēlojās par fonda izpildinstitūcijas - sekretariāta - pārspīlēto birokrātiju. Vairākas nevalstiskas organizācijas pērn vēstulē valsts augstākajām amatpersonām aicināja novērst virkni SIF darbības trūkumu - mazināt birokrātiju, fonda pārlieko autonomiju un necaurskatāmo pārvaldību, izveidot ārpustiesas strīdu risināšanas mehānismu, novērst interešu konfliktu, fondam konkurējot ar nevalstiskajām organizācijām par līdzekļu piesaisti, vienlaikus uzraugot organizācijas, kuras īsteno fonda projektus. Prasīts tika veikt arī funkcionālo auditu darbības mērķtiecīguma un efektivitātes uzlabošanai.
Tautu dzirdošie politiķi reaģēja un grozīja likumu. Diemžēl sadzirdēja tikai prasību par padomes efektivitāti, turklāt mainot to tā, ka lēmumus gan varēs pieņemt vieglāk, bet ne demokrātiskāk. Ar grozījumiem jaunās koalīcijas gaumē fonds faktiski tiek pārvērsts par koalīcijas un šajā konjunktūrā - Nacionālās apvienības (NA) kabatas struktūru jeb, kā pārmetuši opozīcijas pārstāvji, par politiķu barotavu, aicinot to likvidēt. Var jau pārmest, ka ZZS ar šādu aicinājumu nenāca klajā pēdējos gados, kad fonda padomi vadīja zemsavietis, Jelgavas mērs Andris Rāviņš, taču līdz šiem grozījumiem padomes struktūra nebija izveidota kā tagad - vienos vārtos. Ir iebraukts no viena grāvja otrā. Līdz šim padomei 18 aizņemtu cilvēku sastāvā bija grūtības pulcēties un pieņemt lēmumus, bet tajā vismaz bija lielāka nevalstisko organizāciju un reģionu pārstāvniecība. Tagad, daudz neklausoties Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iebildēs, kurš grozījumus Saeimai nodeva otrreizējai caurlūkošanai, vairākuma mašīna nobalsoja par plānošanas reģionu pārstāvju izmešanu no fonda, atstājot tajā 10 cilvēkus. No tiem vairākums - seši - būs valdības un tikai četri - nevalstiskā sektora pārstāvji, attiecīgi SIF padome tiek pārvērsta par valdības pagarināto roku.
23. jūlijā likuma grozījumi stājās spēkā, un jau augusta sākumā parādījās ziņa, ka uz fonda vadību tēmē Parādnieks kā premjera Krišjāņa Kariņa pārstāvis. Pēc tam kad sabiedrības reakcijas testā apstiprinājās negatīvā attieksme pret šādu shēmu, Kariņš sāka spriedelēt, ka nemaz nebūtu labi, ja premjera pārstāvis vadītu padomi, fondam esot premjera pārraudzībā, kas nozīmētu, ka premjers pats pārrauga savu darbību.
Aizmirstot KM iepriekšējos secinājumus par fonda formālo darbību ministru aizņemtības dēļ, pirmajā fonda jaunās padomes sēdē uz vadību tika virzīts kultūras ministrs Nauris Puntulis! Laikam jaunais ministrs vēl nav aptvēris ministrijas darba plašo lauku, tostarp pašlaik aktualizētās mediju politikas jomā! Vai tomēr galvenais uzstādījums ir, lai šī «barotava» nonāk NA rokās? Izskatās, ka koalīcijā barotavas un ietekmes sfēras ir sadalītas. Citu partiju ministri naski atbalsta Puntuli, kurš nedz iepriekš, nedz tagad nav izcēlies ar kādām sabiedrības integrācijas idejām.
Jāteic gan, ka nedz iepriekšējie SIF padomes vadītāji, nedz politiķi kā šīs iestādes izveidotāji un uzturētāji arī ar tām nav izcēlušies. Fonda darbība bijusi vērsta uz līdzekļu apgūšanu, nevis rezultāta sasniegšanu, un tagad vēl vairāk būs vērsta uz politisku naudas dalīšanu, turpinot izlikties neredzam lielo rezultātu neesamību, turpinot nekoriģēt politiku, neskatīties plašāk. Integrācijas jomā nereti jāpieņem valdošajām partijām neērti, vēlēšanās grūtāk pārdodami lēmumi, ko jaunā SIF padomes struktūra un nacionāļu centieni pārņemt SIF vadību nepavisam neveicinās. Drīzāk būs centieni nostiprināt ierakumus un kontrolēt naudas plūsmu.
No SIF vadības pretendentiem gribētu dzirdēt konceptuālus uzstādījumus, analīzi, kas šajā gadsimtā darīts pareizi un kas ne, kāpēc sabiedrībā joprojām izteikta ir dažādu grupu stratifikācija. Saskaņas lielā popularitāte, bet spitālība dalībai koalīcijā ar «latviskajām» partijām ir apnicis, bet spilgts piemērs. Par etniskās integrācijas rezultativitāti neliecina attieksme pret romiem darba tirgū, 9. maija svinības pie Uzvaras pieminekļa, 16. marta kaislības, strīdi par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, valsts valodas referendums, sabiedrības dalīšanās pēc etniskā principa mazākumtautību izglītības jautājumos, Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, kad pilsētās ar lielāku cittautiešu īpatsvaru tiek ievēlēts arī viņus pārstāvošs vairākums... Vispār pats apzīmējums cittautieši nav diez cik iekļaujošs. Tāpat integrācijas problēmas vērojamas attiecībā uz citas rases cilvēkiem, bēgļiem, homoseksuāļiem, invalīdiem, veciem, vientuļiem, trūcīgiem cilvēkiem utt. Atšķirīga indivīdu attieksme gan ir normāla demokrātiskā valstī, bet jāizšķir, kuras problēmas ir risināmas ar pilsoniskās sabiedrības palīdzību, nevis administratīviem dekrētiem un politiski angažētu projektu sadalīšanu, un kuras - ar drosmīgiem politiskiem lēmumiem. Arī Vējonis, atmetot grozījumus atkārtotai caurskatīšanai, aicināja Saeimu domāt ne tikai par SIF darba organizāciju, bet arī rezultativitāti - lai veicinātu sabiedrības integrāciju. Vai par to arī tiks domāts, vai tikai par varas, NA pārstāvja iedabūšanu fonda vadībā, kļūs zināms nākamajā SIF padomes sēdē 30. augustā.