Spēcīgākais karaspēks un centrālie resursi tiks virzīti uz Rīgu, reģioni vairāk vai mazāk kulsies paši, Eiroparlaments – tā jau tāda zemākā līga – šo vēlēšanu kandidāti labi ja tiek pamazām apzināti aizkulisēs.
Šāds vēstījums nolasāms no partiju centrālā aparāta aktivitātēm pirms pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām, kas notiks nākamā gada 6. jūnijā. Vairāk nekā pusgadu pirms vēlēšanam plakāti Rīgas ielās ar mēra amata kandidātu, šķiet, vēl nekad nebija manīti. Vismaz šādi Ģirts Valdis Kristovskis ir pamanīts.
Kā jau atzina sociologs Aigars Freimanis, iezīmējies jauns priekšvēlēšanu cīņas "sporta veids" – mēru sacensība, labi zinot, ka tā ir fikcija, jo mērs izkristalizējas koalīcijas veidošanas procesā. Nupat savus mēra amata kandidātus nosaucis Jaunais laiks, atdodot šo godu partijas vadītājai Solvitai Āboltiņai, kā arī reitingu līderi Saskaņas centrs, nominējot arī savu partijas vadītāju Nilu Ušakovu, kas piebiedrojas potenciālo mēru listei – Ģ. V. Kristovskim (Pilsoniskā savienība), Aināram Šleseram (LPP/LC), Jānim Birkam (TB/LNKK).
Raugoties no partiju interesēm, mēru kandidātu nominēšanai ir savi plusi un mīnusi, turklāt mīnusus var mazināt, ja kandidāts ir domāts tikai kā ēsma vēlētājiem, nevis kā bezkompromisu figūra koalīcijas veidošanas sarunās. Bet to prakse liecina, ka aizvien vairāk sarunu procesā parādās ultimāti attiecībā uz konkrētām personām. Visā spožumā, pateicoties valdības radīšanas sarunu procesa ekshibicionēšanai, tas atklājās, veidojot pirmo Einara Repšes valdību, lai gan arī pirms viņa, jau 6. Saeimā, Latvijas ceļš atteicās iet koalīcijā, kuru vadītu Andris Šķēle, citas partijas – strādāt Māra Gaiļa vadībā. Savukārt 8. Saeimas laikā kategorisks nē tika pateikts Einaram Repšem un vēlāk Krišjānim Kariņam kā potenciālajam valdības vadītājam, uz ko uzstāja JL, kas beigās palika aiz borta. Arī 2005. gadā pēc Rīgas domes vēlēšanām, kad it kā JL jau bija uzņēmies koalīcijas veidošanas iniciatīvu un jau tika pīts lauru vainags Aivaram Aksenokam, partijas ilgi nevarēja vienoties par partejisko koalīcijas sastāvu un tikai alternatīvu trūkums lika apstiprināt koalīciju ar A. Aksenoku vadībā. Gan tās veidošanas, gan izjukšanas process apliecināja lielo klientelisma faktoru koalīcijas izveidē un mēra izvēlē, kad mazāka nozīme (ja vispār ir) ir ideoloģijai, partiju programmām un būtiskāka – savstarpēji saistītu politiķu, uzņēmēju individuālām saistībām un interesēm, amatu tirdzniecībai, administratīvā resursa izmantošanai šo attiecību uzturēšanā. Un, ja kopā iešana ar kādu partiju draud iznīdēt vēl pēdējās elektorāta stabilās daļas paliekas, tad tiek slēgtas klusas vienošanās par nepieņemamo partiju atbalstu, neesot koalīcijā. Un šī klientelisma politika raksturīga ne tikai Rīgai vien.
Arī politikas teorijā klientelisma faktors dažādās koalīciju veidošanas metodēs tiek ņemts vērā. Bez tā koalīcijas veidošanu un mēra izvēli ietekmē vēl neskaitāmi faktori, kas par amerikāniskā stila mēra amata kandidāta nosaukšanu ļauj viegli pasmīnēt. Minēšu kaut vai dažus no tiem.
Institucionāli faktori, kas varbūt nenonāk līdz kādām attālākām un nelielākām pašvaldībām, bet Rīgas domes gadījumā spēlē būtisku lomu: parlamenta koalīcija un valdība, citu pašvaldību koalīcijas, institūciju vadība, varas zaru attiecības. Jau pēc tam, kad Rīgas domi vadīja Gundars Bojārs, kurš pārstāvēja LSDSP, kas savukārt nebija pārstāvēta valdībā, politiskā elite saprata, ko tai pašai un arī iedzīvotājiem maksā šāda lielākās pašvaldības un centrālās varas pretimstāvēšana, un pēc tam parlamentārajā opozīcijā esošā JL izspiešana no Rīgas domes koalīcijas bija tikai laika jautājums.
Savu ietekmi var atstāt arī priekšvēlēšanu process, kampaņas raksturs, vai tā tiek veidota uz citu, potenciālo sarunu partneru kritikas bāzes, kompromatus ieskaitot, vai uz alternatīva piedāvājuma bāzes. Norijamais kumoss koalīcijas veidošanas procesā var izrādīties pārāk liels. Šajā ziņā S. Āboltiņas kandidatūra nav tā labākā, jo kā opozīcijas partijas vadītāja, kas turklāt ir skaļa publiskajā telpā, var sadurt dunčus mugurās un mazināt savas kandidatūras pieņemamību citām partijām. N. Ušakovs, lai arī nomināli ir līdzīgā situācijā, praksē tomēr ir labākās pozīcijās, jo parlamentā daļu attiecību smaguma iznes Jānis Urbanovičs, turklāt kā mūžīgie valdības rezervisti saskaņieši attiecības ar politisko eliti kārto pietiekami korekti, galvenais – lai ļauj kopt savu konkrēto elektorālo nišu, bet ārpus tās, ja vajag, var arī panākt pretim. Kā novadu reformas jautājumā.
Mēra izvēli ne mazāk ietekmē tas, cik partijas veido koalīciju, cik lieli kompromisi vajadzīgi, cik centralizētas vai decentralizētas ir šīs partijas, kāda ir partijas šūniņas autonomija vai kādas ir tās dažādās atkarības, kāda ir partiju disciplīna un cik lielā mērā uz to var paļauties utt.
Spriežot pēc tā, kā politisko eliti "pēkšņi pārsteigusi neviena neprognozētā" ekonomiskā krīze, grūti arī prognozēt, kāda tā izskatīsies pēc pusgada un kādas korekcijas sabiedriskajā domā, partiju savstarpējās attiecībās, partiju un biznesa attiecībās tā ienesīs. Iespējams, galvaspilsētas vadīšanai nebūs derīgs neviens no nosauktajiem kandidātiem, un būtu muļķīgi partijām tad stūrgalvīgi turēties pie sākotnējā mēra varianta. Mobilitāte var izrādīties spēcīgāks cīņas ierocis par "mugurkaulu". Tādējādi mērošanās pašām partijām drīzāk var būt traucējoša. Toties cerīga, ja pieņem, ka vēlētājs balso par personālijām, nevis programmām. Pašlaik būtu vairāk nekā jelkad vajadzīgs nevis mērs, bet sistēma un programma.