Pirms referenduma vēlētājiem solīto "kvalitatīvo" Satversmes grozījumu vietā par Saeimas atlaišanas mehānismiem partijas pēc ilgākas pauzes demonstrē vien darbības imitāciju un nespēju vienoties un argumentēt.
Jāpiekrīt, ka referendumā piedāvātais arodbiedrību savienības Satversmes izmaiņu variants bija stipri caurumains un radītu pamatīgu politiskās vides destabilizācijas risku. Lielākais tā pienesums bija problēmas identificēšana, pacelšana un nolikšana starp politikas darba kārtības prioritātēm, ko daļa politiķu cenšas noniecināt, sakot, ka slapjām mugurām jāņemas ap valsts budžetu un ekonomikas sildīšanu. Prognozējams, ka tamlīdzīgu aktuālo darbu, dzēšamo ugunsgrēku valdībai un Saeimai būs atliku likām, bet tie nevar būt arguments konceptuālo jautājumu nerisināšanai un sabiedrībai doto solījumu nepildīšanai. Nestabilā situācijā, kad cilvēki gatavi noticēt ikvienām baumām saistībā ar finansēm, ekonomiku, kad varas lēmumi šajā jomā raisa dažkārt neadekvāti plašu viļņošanos, varai vairāk nekā jebkad jādomā par sabiedrības uzticēšanos un tuvināšanos tai. Lai cik nesaistīta varētu šķist Satversmes grozīšanas solījumu pildīšana ar banku un lata stabilitātes nodrošināšanu, tie tomēr ir savienotie trauki – kopīgs ir tas, vai sabiedrība var varai uzticēties, ticēt tās vārdiem. Politiķi saka: lata devalvācijas nebūs, Parex banka pēc nacionalizācijas ir drošākā Latvijas banka. Bet nez kāpēc lati joprojām tiek mainīti pret eiro, noguldījumi no bankas turpina aizplūst, un amatpersonas vien optimistiski komentē, ka šī tendence mazinās. Bet turpinās. Jo varai neuzticas. Jo nepildītie solījumi krājas. Satversmes grozīšana ir viens no tiem.
Politiķi, domājot katrs par savu ādu, turpina stīvēties ap Saeimas atlaišanai nepieciešamo kvorumu – tam būt pusei no visiem balsstiesīgajiem, kā to atbalsta Tautas partija, LPP/LC, Zaļo un zemnieku savienība, vai pusei no pēdējās vēlēšanās balsojušajiem, kā to vēlētos opozīcija – Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība, Saskaņas centrs, PCTVL, Sabiedrība citai politikai.
Tikai pēc izrādīšanās izskatās savu atsevišķo priekšlikumu stiepšana Valsts prezidentam, jo neba nu viņš izšķirs šā jautājuma likteni – kompromiss jāmeklē starp pašām partijām. Jo, lai pieņemtu Satversmes grozījumus, par tiem jānobalso vismaz divām trešdaļām deputātu, bet nedz vienai, nedz otrai nometnei nav pat puses vajadzīgā atbalsta, un izskatās, ka kompromiss arī netiek aktīvi meklēts. Pirmais solis uz to varētu būt argumenti, analīze, ko dod viens vai otrs kvorums politisko slimību ārstēšanai – deputātu atbildības palielināšanai lēmumu pieņemšanā, vēlētāju priekšā, valdību lielajai mainībai, frakciju un partiju šķelšanās, zemajai iedzīvotāju partejiskajai līdzdalībai, zemajai uzticībai politiķiem un varas institūtiem. Diskusija pēc būtības, citvalstu pētījumu piemērošana Latvijas situācijai. Sakarīgu argumentu, kāpēc viens cipars vai otrs, trūkst, un tas liek domāt, ka galvenais partijām ir aprēķins – kas drīzāk ļaus palikt vai nonākt pie varas.
Pagaidām vienīgie argumenti pēc būtības izskanējuši no tēvzemiešiem, kuri gan skeptiski raugās uz Saeimas atlaišanas iespējas došanu vēlētājiem, tā vietā aicinot diskutēt par tautas vēlētu prezidentu un viņa plašākām pilnvarām Saeimas atlaišanā, par ko gan, jāteic, pirms Saeimas vēlēšanām runāja daudzas partijas, bet pēc ievēlēšanas jautājumu nez kāpēc neaktualizēja. Vēlētāju tiesības atlaist Saeimu, pēc tēvzemiešu domām, tikai ieprogrammēšot konfliktus un nestabilitāti, nesekmēs vēlētāju rūpīgāku izvēli vēlēšanās, partiju kompromisu meklējumus, veidojot valdību. Šiem argumentiem grūti iebilst, bet, ja tāds ir arī citu partiju viedoklis, tad to godīgi arī vajadzēja pateikt pirms referenduma par Saeimas atlaišanu. Tagad ar to manipulēt jau ir par vēlu – jāpilda solījumi un jāmeklē labākie risinājumi un kompromisi.