Žēl, ka savas darbības divgadi Valsts prezidents Valdis Zatlers atzīmējis ar apšaubāmu likumdošanas iniciatīvu. Ir bijuši arī saturīgāki, sabiedrībai nozīmīgāki priekšlikumi no prezidenta puses likuma izmaiņām nekā nupat Saeimai nosūtītie par ierēdņu politisko neitralitāti.
Pirmkārt, jautājums, vai valsts sekretārs un citi tiešās pārvaldes iestādes vadītāji ir vai nav kādā partijā sabiedrības, valsts, valdības, atsevišķu sociālo grupu prioritāšu sarakstā. Ja vispār ir, tad kaut kur dziļi, dziļi lejasgalā. Ir daudz svarīgākas lietas, par ko visiem minētajiem būtu galvas jālauza, ap ko jākoncentrē arī likumdošana.
Otrkārt, augstākās ierēdniecības piespiedu depolitizācija būtu apšaubāmi konstitucionāla, nedemokrātiska un riskanta.
Prezidents vai viņa padomnieki pamato, ka "valsts sekretāriem un pārējo tiešās pārvaldes iestāžu vadītājiem ieņemt amatus politiskajās partijās" jāliedz tādēļ, lai nodrošinātu labu, godīgu, kompetentu pārvaldību, bet "šo amatpersonu aktīva darbība politiskajās partijās var radīt pamatotas šaubas par amatpersonu neitralitāti un darbības objektivitāti". Vēl prezidents sarunājis, ka tas nodrošinātu, ka ierēdņi, "pildot savu amata pienākumu, vadītos vienīgi no profesionālajiem, nevis politiskajiem kritērijiem". Izklausās, ka arī prezidentam jēdziens "politika" ir kas līdzīgs lamuvārdam vai sinonīms korupcijai.
Valsts, sabiedrības pārvaldīšana jau ir politika, un politiskie kritēriji, pieņemot un īstenojot lēmumus ministrijās, valsts iestādēs ir jāņem vērā. Politika nav valsts pārvaldes darbības, lēmumu pielāgošana savtīgām vai vienas šauras grupas interesēm, kaitējot citām, bet gan visu interešu sabalansēšana. Un tā prasa ne tikai datu salikšanu ekseļa tabulā, formulas "nogriezt" ievadīšanu, kā tas pēdējā laikā tiek praktizēts, bet plašāku un dziļāku redzējumu, analīzi, lēmumu saistību izpratni ar šķietami nesaistītām lietām, sabiedriskā noskaņojuma uztaustīšanu utt. Pašlaik daudz tiek runāts par dažādām nozaru reformām, izglītībā, veselības aprūpē, bet reformas ir tikai šo nozaru politikas sastāvdaļa, instruments, un tas, kas ir jārealizē, ir noteikta izglītības politika, veselības aprūpes politika. Un maldīgi ir uzskatīt, ka šo politiku realizē deputāti, kas nav politikas ieviesēji, vai viens pats ministrs. Valsts sekretāri ir ministru nozīmīgākie palīgi, kas konkretizē lielās politikas vadlīniju reālās izpausmes, valsts sekretārs ir ministra labā roka, un būtu dīvaini, ja viss ķermenis būtu politisks, bet roka tāda nedrīkstētu būt. Tas tā, alegoriski, bet arī pēc būtības
valsts sekretāra vai cita augsta ierēdņa politiskā pieredze un jušana amatā drīzāk var būt pluss nekā mīnuss. Un šo politisko apbružāšanos vislabāk var iegūt partijā un kandidēšanas procesā vēlēšanās. Turklāt politiskā aktivitāte normālā, nedeformētā gadījumā liecina par to, ka cilvēkam interesē valsts pārvaldes lietas.
Iespējams, ka prezidents domājis vērsties pret ko citu – pret amata nekorektu izmantošanu politiskajās spēlēs. Ja tā, tad jāteic, zāles diagnozei dakteris nav izvēlējies īstās. Jo neba likums te vainīgs, kas vienmēr tiek rasts par grēkāzi, bet pati prakse. Un tā nebūs izskaužama ar šādu likumu – ja to gribēs uzturēt dzīvu, tā tikai ieņems slēptāku formu un situāciju padarīs vēl ļaunāku. Tas gan tiesa, ka no ierēdņiem, jo īpaši augstākajiem, varētu prasīt konkrētāku, reālāku atbildību, precīzāk definēt darba uzdevumus, laukumu, bet nevar liegt politiskumu, uz ko tiesības dod Satversme. "Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās (102. pants)", piedalīties valsts pārvaldē ("Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu – 101. pants).
Ierēdnis, būdams politisks, pats riskē ar savu amatu, jo valdības mainās bieži. Ja ierēdnis tomēr neatsakās no sava partejiskuma, tas nozīmē, ka viņš jūtas gana spēcīgs un pārliecināts par savu profesionālo varēšanu, tādējādi ierēdņa politiskums ir pat viņa profesionalitātes un personības spēka rādītājs. Tēlot apolitisku, formāli nomest veco kažoku ir vieglāk nekā to nēsāt tam neatbilstošos laikapstākļos. Bet prezidents grib prasīt tieši šo gļēvulīgo rīcību. Ja viņa iesniegtie grozījumi tiktu pieņemti, nez vai situācija reāli mainītos – formāli jau varētu atteikties no amata partijā (turklāt cik vispār ir ierēdņu ar "amatiem" partijā?), vai, ja domāts – ka vispār nevar ierēdnis būt partijā (par ko liecina atsauces uz ierēdņu politisko "neitralitāti"), tad varētu arī apturēt darbību, bet nabas saiti jau vardarbīgi pārcirst tik un tā nevarētu.
Ir jāļauj ministram pašam izvēlēties, kāds palīgs viņam vajadzīgs – tehnisks administrators, menedžeris vai politikā peldošs, tās sarežģītās daudzšķautņainās attiecības izprotošs cilvēks. Ja ministrs politiska ierēdņa profesionalitāti novērtēs augstāk par viņa politisko piekabi, kas nesakrīt ar ministra – kāpēc ne? Ja ministrs uzticas tikai savas partijas cilvēkam, paļaujoties, ka viņš īstenos arī attiecīgu viņa pārstāvētu politiku – kāpēc ne? Atsevišķu ministru nespēja saprasties, sastrādāties ar saviem valsts sekretāriem, norādīt viņu kompetences un spēt panākt to ievērošanu ir šo ministru problēmas, ne likumdošanas. Turklāt pašlaik likums, salīdzinot ar pāris gadiem iepriekš, ļauj daudz vieglāk politiski vai profesionāli neatbilstošu valsts sekretāru aizrotēt dziļi ierakumos, kā to vieglu rokas kustību izdarīja, piemēram, iekšlietu ministre Linda Mūrniece.
Arī pasaulē augstākās ierēdniecības politiskuma, nepolitiskuma versijas ir dažādas; Rietumu demokrātijās biežāk partejiskums ierēdņiem netiek liegts, bet definētas tā robežas un skaidri spēles noteikumi praksē.
Bet varbūt prezidenta savdabīgā izpratne par politiku un piederību ir turpinājums seriālam, kas aizsākās ar Vairas Paegles nevirzīšanu ANO vēstnieces amatam, par galveno viņas skādi atzīstot partejisko piederību? Ja šādu izpratni turpinās kultivēt viena no augstākajām valsts amatpersonām, būs grūti cerēt uz partiju kā demokrātijas balsta instrumenta nostiprināšanos Latvijā.