Lielām karotēm strebjot budžeta un ekonomiskās un nu jau arī draudošo finanšu krīzes putru, piemirstas citas pašu politiķu savulaik rosinātas lietas.
Pirms apmēram pusotra gada Latvijas Pirmā partija un Latvijas ceļš vienojās, ka nepilsoņiem jāļauj vēlēt pašvaldības; no koalīcijas tam atbalstu saņemt nav cerību, tāpēc tas jāizlemj referendumā 2009. gadā vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām.
Skatot dažādus ar vēlēšanām un priekšvēlēšanām saistītus likumus Saeimā, kā arī valdībai plānojot nākamā gada budžetu, nekas gan par šādas ieceres virzīšanu neliecina, arī kārtējie paraksti tautā netiek vākti. Par šo tēmu nupat izteikusies vien eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga: "Ņemot vērā starptautisko praksi, kāda pastāv Eiropas Savienībā, mēs agri vai vēlu pie tā nonāksim." (Latvijas Avīze). Tādēļ jādomā, ka šie sākotnēji LPP iniciētie un LC piesardzīgi atbalstītie solījumi vajadzīgi savtīgiem mērķiem – lai palielinātu partijas ietekmi varā. To iespējams divos veidos: ar šiem priekšlikumiem piesaistot krievvalodīgo balsis, bet šajā ziņā LPP/LC ir grūti konkurēt ar Saskaņas centru. Tādēļ arī otrs ceļš – šādā veidā tuvināties Saskaņai, kas ir valstī populārākā politiskā partija un kurai vēlēšanu izredzes rādās aizvien rožainākas, jo sabiedrības etniskā noslāņošanās palielinās, citi konkurenti krievvalodīgajā elektorātā ir politiski bankrotējuši.
Pašvaldību vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, bet ne par referendumu, ne attiecīgiem likumu un Satversmes grozījumiem neviens ij nerunā, tāpēc ir skaidrs, ka jautājums tiks atlikts vēl uz gadiem četriem, ja vien kādas nākamās valdības veidošanas kolīzijas atkal neliks par to parunāt ātrāk. Bet par ko runāt netrūkst, jo vecajiem argumentiem par nepilsoņu pašvaldību vēlēšanu tiesībām kā integrācijas un nodokļu maksāšanas stimulatoru un pretargumentiem par vēlēšanu tiesībām kā papildu iemeslu, kas atturēs no Latvijas pilsonības iegūšanas, valsts valodas un vēstures apguves un lojalitātes Latvijai, nākuši klāt jauni iemesli, par ko lauzīt galvu. Un te nav runa par Eiropas Padomes maigo spiedienu, kas vēlēšanu tiesības visām 47 padomes valstīm uzskata par to "kopīgu vērtību", neraugoties ne uz kādām vēstures lappusēm.
Būtiskāks indikators mums pašiem ir tas, ka arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju pēc Gruzijas konflikta Krieviju uztver kā draudu. Tas ļauj nacionālo kārti spēlēt vietā un nevietā abām politiskajam frontēm un nevajadzīgi eskalēt ekonomiskās krīzes un augošās noziedzības laikā jau tā ļodzīgo iekšpolitisko stabilitāti, kā arī ārpolitiskās attiecības ne tikai ar Krieviju, bet arī ar Eiropas valstīm un iespējams, arī ar ASV; Vašingtona esot sākusi raudzīties jaunu politisko favorītu virzienā, kam nepilsoņu vēlēšanu tiesību ideja ir tuva.
Vēl viens indikators: arvien vairāk palielinās to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri pieņem Krievijas pilsonību, un arvien vairāk samazinās naturalizācijas tempi, nepilsoņu īpatsvaram joprojām saglabājoties augstam (gada sākumā, pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, nepilsoņu bija 372 421 jeb 16,36% iedzīvotāju). Ko nozīmē liels Krievijas pilsoņu īpatsvars citā valstī, labi redzējām Gruzijas gadījumā. To, ka Krievijas pilsonības pieņemšana nav tikai dzīšanās pēc praktiskiem labumiem – tādiem kā vīzas nevajadzēšana, braucot uz Krieviju, Krievijas pensijas, studijas augsta līmeņa augstskolās Krievijā vai vēl kādi –, bet arī mentāla piederība, ideoloģiska piekritība, liecina arvien biežāk redzamie Krievijas karodziņi un citi atribūti mašīnās, kardināli atšķirīgā informatīvā telpa, kurā daudzi krievvalodīgie dzīvo. Rezultātā Latvija iegūst piekto kolonnu un vēl zaudē darbaspēku, jo arī nepilsoņiem ES darba tirgus nu ir atvērts.
Argumentu gan šo tiesību piekritējiem, gan to pretiniekiem netrūkst, bet skumji, ka jautājums netiek pragmatiski izanalizēts pēc būtības, bet tiek izmantots kā partiju politiskās taktikas īstermiņa instruments. Arī integrācijas sekretariātam te būtu ko rosīties, ja vien mācētu un gribētu strādāt pēc būtības, nevis atķeksēties ar kārtējo klišejisko programmu.