Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājas Ingrīdas Circenes (Vienotība) uzvedība komisijas sēdē, iztaujājot abus tiesībsarga amata kandidātus, vēl vairāk samazināja jau tā nelielās izredzes šo amatu ieņemt Vienotības virzītajai Augstākās tiesas tiesnesei Anita Kovaļevskai.
Tik neslēpti tendencioza eksaminēšana vēlmi atbalstīt Vienotības kandidātu noteikti nevairo, drīzāk uzdzen riebumu pret šāda veida politikas taisīšanu, amata pilnvaru izmantošanu. Žēl, jo A. Kovaļevska sevi un savas zināšanas prezentēja pietiekami pārliecinoši. Bet tie, kuru smadzenes nesapūderēja I. Circenes slikti tēlotā loma Vienotības piarščiku iepriekš uzrakstītajā izrādē Jansona izgāšana un spēja atšķirt graudus no pelavām, atzīs, ka nebija ne vainas arī Jurim Jansonam, lai kā komisijas vadītāja centās pierādīt pretējo, sēdi pārvēršot par farsu. Katram savi plusiņi un mīnusiņi.
«Nosauciet galvenos mehānismus un principus, kā var ierobežot cilvēka pamattiesības! Kāds ir jūsu redzējums par absolūtajām tiesībām? Kā vērtējat Jasinska lietu?» Šie bija tie eksistenciāli svarīgākie jautājumi, kurus I. Circene gluži kā profesore studentiem uzdeva komisijā. Profesores reputācija gan pamatīgi saļodzījās, neveikli cenšoties oponēt J. Jansonam par viņa pamattiesību un absolūto tiesību interpretāciju, kas, kā izskatījās, iespējams, nesakrita ar īsi pirms šīs eksaminācijas iekalto definīciju. «Redzējums par absolūtajām un pamattiesībām ir strikti noteikts!» iebilda I. Circene, it kā pareiza definīcija un šo tiesību teorētiskais dalījums būtu cilvēkus satraucošākais jautājums tiesībsarga kompetences kontekstā. «Absolūtās tiesības ir uz dzīvību un brīvību,» priekšā pateica profesore. «Gribat teikt, ka tiesības uz dzīvību nav pamattiesības?» oponēja J. Jansons. Tā kā profesores zināšanu klāsts pie definīcijas acīm redzami bija beidzies, argumentu vietā sekoja vien strupa norāde: «Cienīsim viens otru! Ir absolūtās un pamattiesības.»
Un punkts! Vai drīzāk skaļš komisijas vadītājas izgāšanās blīkšķis. Vēlāk arī deputāts Boriss Cilevičs (SC) norādīja uz pašas I. Circenes šo tiesību dalījuma nesaprašanu un vēlmi maldināt sabiedrību.
Notiekošais nevilšus radīja vīziju, kā viņa ar Vienotības politiķēm vai varbūt pat A. Kovaļevsku kādā neafišētā randiņā spriež: kādu teorijas jautājumu paņemam, kur J. Jansons varētu iekrist. Pēc šādām pārdomām nemaz nepārsteidza, cik raiti, kā no grāmatas akadēmiskā valodā uz šo pašu jautājumu atbildēja A. Kovaļevska. Tas gan nenozīmē, ka jautājumi ar viņu noteikti iepriekš saskaņoti – kā augstskolas mācībspēks viņa to varētu nevainojami zināt arī tāpat. Te jautājums nav par kandidātiem, bet par politiķiem.
Tāpat, kāpēc I. Circeni interesē tieši «Jasinska lieta», protams, ne vārda nebilstot, par ko ir runa? Cienot lasītājus, jāpaskaidro, ka šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pērn nolēma, ka Latvijai jāmaksā 50 000 eiro kompensācija Aleksandram Jasinskim saistībā ar viņa kurlmēmā dēla Valda nāvi 2005. gadā, kurš mira atskurbtuvē pēc kautiņa diskotēkā. Protams, arī šo lietu A. Kovaļevska acīm redzami bija pamatīgi pastudējusi, par ko liecināja stāstījuma detaļas. Bet kāpēc I. Circeni neinteresēja, piemēram, lielāku rezonansi guvusī lieta, kur arī pērn Latvijai piespriests maksāt kompensāciju izvarotājam Igoram Bazjakam par necilvēcīgiem ieslodzījuma apstākļiem Daugavpils cietumā? Kāpēc ne arī pērn iztiesātā lieta ar kompensāciju par tiesas pieejamības nenodrošināšanu, kādas maznodrošinātās personas neatbrīvošanu no valsts nodevas tiesā? Kontekstā ar Latvijas ekonomisko situāciju, tiesu pieejamības problemātiku, maznodrošināto dažādu tiesību realizēšanu šis jautājums būtu daudz aktuālāks.
Uz tikpat tendenciozā De facto sižeta fona par abiem kandidātiem, kā arī Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas izteikumiem par J. Jansonu, kas strauji mainījās, parādoties Vienotības kandidātei, A. Kovaļevska kļūst gluži vai bez vainas vainīga. Tāpat kā Jansons – tikai tāpēc, ka viņš nav Vienotības kandidāts. Politiskajā kultūrā nekur tālāk neesam tikuši.