"Jāsaprot, kādi ir starptautiskā aizdevuma programmas galvenie mērķi – ekonomikas atjaunošanās vai 500 miljoni kā pašmērķis," pēc sarunām ar Zviedrijas premjeru un finanšu ministru, kas ņēmušies strostēt Latviju par nepietiekamu budžeta izdevumu īsināšanu, dilemmu izvirzījis premjers Valdis Dombrovskis.
Iespējams, jautājuma atbildē arī slēpjas konflikta būtība. Jo atbilde katram varētu būt sava, vismaz prioritātes noteikti, pat ja viena izvēle otru neizslēdz.
Latvijai 500 miljonu latu budžeta tīrā griešana, nevis konsolidācija, var maksāt ekonomikas turpmāku recesiju, jo īpaši tad, ja griešana ir tik tehniska un nepārdomāta, kā bija vasarā ar budžeta grozījumiem, jo īpaši, ja netiek likti pretī jūtami ekonomikas sildīšanas pasākumi, par kuru atslēgu esošajā izpildījumā nez vai varam uzskatīt kā panaceju pasniegto māju siltināšanu. Latvijas gadījumā 500 miljonu griešana varētu nozīmēt vēl lielāku atalgojuma samazināšanu publiskajā sektorā strādājošajiem, vēl lielāku darba vietu īsināšanu, kā rezultātā tā pati strauji rūkošā vidusslāņa zemā pirktspēja vēl vairāk samazinātos, kas savukārt atsauktos gan uz biznesu, kam nebūtu no kā dzīvot, gan uz valsts ieņēmumiem nodokļu veidā. Ekonomikas ābece. Atsauktos arī uz veselības aprūpes pakalpojumu, kvalitatīvas izglītības pieejamību, kas radītu mīnusus ekonomikai ilgtermiņā. Teiktais gan nenozīmē to, ka esošajā valsts pārvaldē, valsts pasūtījumos būtu izsmeltas samazināmās rezerves, bet nez vai vēl nepieciešamo 275 miljonu apmērā, kā to vēlas redzēt zviedri, kas netic valstsvīru izdaudzinātajam starojuma efektam un iespējām iekasēt vairāk nodokļu, kā rezultātā tie 500 miljoni sagrabinātos. Ja vēl starojuma aktivitāti teorētiski iespējams aprēķināt un pierādīt, tad ar nodokļu iekasēšanas prognozēm varētu būt grūtāk, jūtot sabiedrībā valdošo noskaņojumu attiecībā pret varu un nodokļu nemaksāšanu kā protestu pret to, arī kā izdzīvošanas vienīgo iespēju vismaz pagaidu situācijā daļai strādājošo.
Zviedriem savukārt prioritāte ir savu līdzšinējo ieguldījumu nezaudēšana un aizdevumu atgūšana, kādēļ Zviedrija, tai skaitā caur Starptautisko Valūtas fondu, Latvijai vispār aizdod. Zviedriju diez ko neinteresē Latvijas ekonomikas izaugsme ilgtermiņā, tās nostādīšana uz stabilām kājām, bet ātrā nauda – tāpat kā līdz šim, pelnot ar banku starpniecību, tāpat tagad – redzot reāli nogrieztus miljonus. Jāapzinās, ka mēs esam peļņas objekts, viens papildu tirgus, kurā pelnīt. Zviedru investīcijas ir investīcijas tagadnes zaudējumu mazināšanā, zviedru pensiju fondu nezaudēšanā, kas te ieguldītas, investīcijas nākotnes peļņā, nevis kaut kādā abstraktā, netveramā, apšaubāmā Latvijas ekonomikas attīstībā. Zviedrus satrauc viņu banku akciju kritums, reaģējot uz Latvijas budžeta projekta pieteikumu, nevis viņu banku iesaistīšanās Latvijas ekonomikas sildīšanā, kreditēšanā. Paņemt ātri vēl to, ko var paņemt. Un Artis Pabriks var bērnišķīgi kliegt, cik uziet, par to, ka zviedriem vajadzētu drīzāk domāt, kā palīdzēt Latvijai, nevis to publiski kritizēt.
Lai gan jautājums par to, kādēļ šī kritika ir tik publiska, arī ir pārdomu vērts. Arī zviedru politiķiem ir jāpozicionējas savā valstī, jo, līdzīgi kā Latvijā, arī Zviedrijā nākamruden ir parlamenta vēlēšanas. Ja jau iepriekš Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs atzina, ka lielākais risks valsts ekonomikas attīstībai ir Baltijas valstis, tad jāparāda arī savai tautai tas, ko viņš dara šo risku mazināšanā. Un kas var būt vēl labāks kā Latvijas premjera lamāšana, kurš pats ieradies Zviedrijā uz pasākumu, kas ironiskā kārtā saucas Baltijas Attīstības forums un kur mūsu premjers pa rokai visiem Zviedrijas medijiem!
Interesanti arī, ka pirms vēlēšanām Zviedrijas valdība grasās samazināt nodokļus, iepludināt papildu naudu izglītībā, veselības aprūpē – tieši tur, kur Latvijai būs jāņem nost, lai pildītu viņu prasības! Ja zviedri domātu par mūsu labklājību kā par savējo, tad nez vai spiestu mūs iet to ceļu, no kura paši izvairās. Ne velti Ekonomikas un politikas pētījumu centrs Vašingtonā secinājis, ka SVF izsniegtie aizdevumi vairākās valstīs var padziļināt krīzi, kā tas jau savulaik notika Āzijas valstīs SVF piekoptās aizdevumu politikas dēļ, jo īpaši zemu un vidēju ienākumu valstīs, kas atšķiroties no tās, ko SVF realizē bagātākajās valstīs.
Varbūt tiekam uztverti kā Zviedrijas province, kurā, līdzīgi kā 17. gadsimtā Vidzemē zviedru laikos, tika akceptēta gan dzimtbūšana, gan paaugstināti nodokļi, gan atsavinātas muižas.
Latvijas valdības pārrunām ar aizdevējiem jābūt, protams, var arī veikt kaut kādas izsvērtas korekcijas budžetā, bet piekrist dzimtbūšanas atjaunošanai gan nevajadzētu.