Daudzu eiropiešu neizpratni raisa jautājums, kāpēc Gruzijas reģionu Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību bez Krievijas atzinusi arī tālā Centrālamerikas valsts Nikaragva?
Maz ticams, ka kaut vai viens procents Nikaragvas iedzīvotāju vispār zina, kas tās tādas Abhāzija un Dienvidosetija, kuru neatkarību atzinis viņu prezidents Daniels Ortega. Bet neba nu tautai lemt par valsts stratēģiskajām draudzībām. Un šajā gadījumā tā nav vis draudzība ar Gruzijas separātiskajām provincēm, bet gan ar Krieviju. D. Ortega vis nemetās pirmais uz ambrazūras, kā, piemēram, Īslande, kas, negaidot pasaules vareno nostāju, savulaik pirmā atzina Latvijas neatkarību; D. Ortega ar savu paziņojumu tikai sekoja Krievijas nostājai.
Nikaragva pagājušajā gadsimtā ne reizi vien mainījusi attiecību kursu ar lielvalstīm ASV un Krieviju. Pēc ilgāka laika atgriezies prezidenta postenī, D. Ortega atkal nepārprotami valsts kuģi pagriezis antiamerikānisma virzienā, cenšoties nodibināt ciešāku draudzību ar Krieviju, Venecuēlu, Kubu, Bolīviju. Venecuēla pēdējās Nikaragvas prezidenta vēlēšanās pat bija piešķīrusi līdzekļus Ortegas vēlēšanu kampaņai, kur viņa pretinieks bija liberālis Edvardo Montealegre, ko kampaņas pasākumos nereti pavadīja ASV vēstnieks.
Attiecības ar ASV bija labas ilgākas Samosu klana nežēlīgās diktatūras laikā, kas gan ne ar ko labu tautai neasociējas, un bija vajadzīgs tikai piliens (pazīstama opozicionāra nogalināšana) un kāds organizators, lai tauta saceltos. D. Ortega bija viens no kreisi radikālās pagrīdes organizācijas, sacelšanās kustības Sandinistu nacionālās atbrīvošanās fronte līderiem un pēc revolūcijas uzvaras pats kļuva par Nikaragvas faktisko diktatoru. Līdz ar sandinistu nākšanu pie varas mainījās arī kurss – no proamerikāniskā uz antiamerikānisko ar tādiem draugiem kā Kuba un PSRS. Tai sekoja arī ekonomiskā lejupslīde, kas līdz ar PSRS sabrukumu pastiprinājās vēl vairāk. Rezultātā Ortega 1990. gadā prezidenta vēlēšanās zaudēja un amatā atgriezās tikai tagad, pēc 16 gadiem – ar veco kursu, cerot uz dividendēm no naftas ieguves valstu alianses.
Bet tām šajā globālajā pasaules ekonomikā un politikā ir arvien lielāka loma. Arī Gruzijas konfliktā viens no iemesliem ir Krievijas vēlme nemazināt savu lomu pasaulē, noturot energoresursu piegādes monopolu un mazinot naftas un gāzes pievades alternatīvas. Neba velti Krievijas lidmašīnas bombardēja naftas termināli Poti ostā, kas nodrošina naftas tranzītu no Azerbaidžānas uz Rietumiem, arī naftas vadu Baku–Tbilisi–Džeihana, kas iet no Azerbaidžānas uz Turciju, neba velti konflikta laikā Krievijas Transņeftj steidza vienoties ar Azerbaidžānu par naftas eksportu pa vadu Baku–Novorosijska, apejot Gruziju. Papildu stimuls tam varētu būt arī naftas cenu kritums ekonomikas atdzišanas dēļ – ja pieprasījums ir liels un cena augsta, tad nav iemesla plēsties ar konkurentiem, ņemot vērā prognozes par naftas resursu izsīkumu (viena no populārākajām versijām – 2080. gadā).
Ar saviem energoresursiem Krievija jau bija ielauzusies augstākajā starptautiskajā sabiedrībā, kurai Gruzijas konflikts tomēr izrādījies pārāk liels krupis, ko grūti norīt, pat ieziežot ar naftu. Notiekošā pastiprinātā valstu grupēšanās ap Krieviju un ASV šajā konfliktā iezīmē jauna aukstā kara aprises, tikai jājautā, kā tas izpaudīsies šodien, kad visu valstu ekonomika ir daudz saistītāka, nekā tas bija pagājušā gadsimta trešajā ceturksnī, kas notiks tagad, kad naftas un gāzes patēriņš lielākiem ražošanas apjomiem, transportam un citām vajadzībām ir daudz lielāks, bet šo resursu ieguves apjomi tiek apzināti ierobežoti. Šis būs arī tests mūsdienu diplomātijai – vai tā tiešām ir izaugusi līdz reālu konfliktu risināšanai vai apstājusies katras valsts savtīgo interešu bīdītājas stadijā.