"Budžeta grozījumi ir sāpīgs process visām nozarēm, tajā skaitā arī izglītībai...". "Atteikšanos no piecgadīgu un sešgadīgu bērnu sagatavošanas skolai es uzskatu par principiālu kļūdu. Tieši tāpat par principiālu kļūdu es uzskatu atteikšanos ļaut dažiem simtiem svešvalodu skolotāju gan strādāt, gan saņemt pensiju" (Jānis Gaigals).
"Prasīt no pašvaldībām obligātu piecgadīgu un sešgadīgu bērnu apmācību, neparedzot tai attiecīgu finansējumu, būtu absolūti negodīgi, tāpēc, redzot, ka šobrīd tiešām finansiālā situācija ir daudz kritiskāka, nekā to varēja prognozēt pirms šīs valdības izveidošanas, šis lēmums ir nepatīkams un nežēlīgs, bet attiecībā uz pašvaldībām tas ir absolūti godīgs" (Dzintars Ābiķis).
"Latvijas ārkārtīgi grūtajā sociāli ekonomiskajā situācijā tā ir piecgadīgu un sešgadīgu bērnu ievešana dzīvē. Kā man teica kāda skolotāja no Vidzemes, šis pusotrs miljons latu ļautu bērnus izvest no mežiem, vispār apzināt, kuri bērni Latvijā ir jāmāca un kāda ir viņu līdzšinējās sagatavotības kvalitāte. Mēs zinām, ka vecāku spiedīgajos naudas apstākļos bērni daudzos gadījumos ir ļoti vāji sagatavoti" (Viola Lāzo).
"Iemesli ir ļoti vienkārši – situācija valsts budžetā un citās vietās ir kritiska, ir apdraudēta finanšu sistēmas stabilitāte un pensiju sistēmas eksistence. Man ir ļoti sāpīgi, ka mēs šobrīd nespējam šo problēmu risināt, jo situācija budžetā ir daudzkārt sliktāka, nekā tai vajadzēja būt, lai šīs problēmas risinātu." (Gundars Bērziņš). Šie vārdi Saeimas plenārsēdē teikti 1999. gada augustā, debatējot par grozījumiem Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā. Atkal kāpjam uz tā paša grābekļa, atkal atceļam piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligāto sagatavošanu skolai.
Šogad 1. jūlijā stājušies spēkā Saeimas 16. jūnijā budžeta grozījumu paketē pieņemtie grozījumi Vispārējās izglītības likumā, kur bezkaislīgi vārdi "piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligātā pirmsskolas izglītības programma" aizstāta ar vārdiem "sešgadīgo bērnu pirmsskolas izglītības programma". Tas nozīmē, ka piecgadīgo un sešgadīgo bērnu pirmsskolas sagatavošana vairs nebūs obligāta, tas nozīmē, ka tās pieejamība būs ļoti ierobežota. Ja pašvaldības varēs to uzturēt, tā tiks piedāvāta tikai sešgadīgajiem un varbūt pusgadu, bet varbūt nemaz. Valsts tam finansējumu nedos. Nav arī skaidrības, vai būs pasūtījums un vai arī pirmsskolas vecuma bērnam sekos līdzi nauda arī uz privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm. Tādējādi būtībā tie bērni un viņu vecāki, kas jau tā apdalīti, kas nevarēja dabūt vietu bērnudārzā, tiks sodīti divkārt, liedzot viņiem līdz šim valsts apmaksāto bērna sagatavošanu skolai. Tie bērni, kas apmeklē bērnudārzu, šo pirmsskolas sagatavošanas programmu apgūst bērnudārzā. Tie, kas bērnudārzu dažādu iemeslu dēļ neapmeklē, to varēja apgūt gan pašvaldības, gan privātās licencētās pirmsskolas izglītības iestādēs. Atšķirībā no 1999. gada, kad lēmums par obligāto pirmsskolas sagatavošanu tika pieņemts, sagatavošanās tā ieviešanai jau daudzviet tika uzsākta, bet sistēma vēl oficiāli netika palaista, pirms nauda šai programmai atkal tika atņemta, tagad kopš 2002. gada, kad obligātā pirmsskolas sagatavošana ieviesta, izveidota vesela sistēma, attiecīgas iestādes, norēķinu sistēma, izglītības programmas augstskolās, attiecīgi sagatavoti pedagogi.
Pirms septiņiem gadiem ieviešot šo obligāto sagatavošanu, tika deklarēts mērķis ne tikai bērnam mācīt lasīt un rakstīt, bet lielākoties attīstīt bērna spēju un interesi mācīties, sagatavot bērnu šim procesam psiholoģiski, emocionāli, fiziski. Īpaši tika uzsvērta nepieciešamība bērnam prast sadarboties ar vienaudžiem. Bērnu apmācība šajā vecumā notiek pēc īpašas metodikas; tas ir smalks pedagoģisks process, ko, protams, var mēģināt interpretēt paši vecāki, bet nez vai katram būs nepieciešamās zināšanas, prasmes, laiks un pacietība. Tie bērni, kuri pirmsskolas vecumā tiek vesti uz dažādām nodarbībām, privātajām skoliņām, daļu no prasmēm apgūst tajās, toties vairāk jāraizējas par tiem bērniem, kuru vecāki to nevar atļauties vai par to nemaz nedomā, par bērniem, kas dzīvo laukos, kur šādas ekstras nemaz netiek piedāvātas, par bērniem, kuri, runājot V. Lāzo vārdiem, netiks "izvesti no meža".
Ja, ieviešot obligāto pirmsskolas apmācību, viena no argumentācijām bija vienlīdzīgu izglītības iespēju radīšana bērniem, tad jājautā: vai, to atceļot, atkāpjamies arī no šīs vērtības? Tad deklarējam, ka atbalstām liberālisma radikālo versiju: katrs atbildīgs par sevi, par saviem bērniem, kas nevar maksāt par bērnu izglītību – pats vainīgs. Tad arī oficiāli atzīstam to, kas reāli pastāv: dzīvojam konkurences sabiedrībā, šī konkurence sākas jau no 1. klases un vēl pirms tās! Ieviešot obligāto pirmsskolas apmācību bija vēlme novērst lielo sagatavotības atšķirību, ar kādu bērni nāca uz 1. klasi. Tagad atceļot to, rēķināmies, ka šī atšķirība būs vēl lielāka nekā pirms 10 gadiem. Jo pa šo laiku sabiedrības noslāņošanās ir tikai pieaugusi, ir vecāki, kas par bērna izglītošanu pirms skolas neliekas ne zinis, ir vecāki, kuri dedzīgi izmanto visdažādākos bērnu prasmju un talantu attīstīšanas piedāvājumus. Ja visi tiks sabāzti vienā maisā, ja vēl, taupot līdzekļus, tiks palielināts skolēnu skaits klasē, ja skolotājam vairāk laika būs jātērē, lai ko ieskaidrotu atpalikušajiem, attīstītākie bērni ne tikai garlaikosies gadu vai divus, bet var zaudēt interesi par mācību procesu uz ilgāku laiku. Tikpat iespējams, ka daudzi bērni šā dažādā sagatavotības līmeņa dēļ var netikt līdzi jau no sākuma, palikt uz otru gadu ja ne 1. klasē, tad vēlāk. Ja kaut kā mēģinās vilkt gan vienus, gan otrus, zaudēts tiks izglītības temps visā vispārējās izglītības ieguves laikā, zaudēs visas izglītības konkurētspēja, par ko tā mīlam runāt. Ja ejam uz šādu sagatavotības līmeņu atšķirību, tad būtu jāļauj vai jālegalizē citviet tāpat notiekošā bērnu sagatavotības pārbaude 1. klasei un bērnu šķirošana klasēs, skolās pēc rezultātiem. Tas nebūtu arī pretrunā ar ministrijas proponēto principu "nauda seko skolēnam" – skolēns/vecāks izvēlas, viņaprāt, atbilstošāko skolu un par to balso ar viņam sekojošo naudu. Skola ieinteresēta kvalitātes celšanā, lai piesaistītu iespējami vairāk skolēnu un finanšu. Ja reiz ļauj konkurencei ieiet arī pamatizglītībā, tad tai jāļauj ieiet dabiskā, ne administratīvi izkropļotā veidā. Salīdzinoši nesen arī Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis skandēja, ka, raugoties uz valsts ilgtermiņa attīstību, domājot par prioritātēm ekonomiskās krīzes laikā, trūkstot dažādu jomu produktivitātes mērījumiem, visdrošāk investēt ilgtermiņā ir tieši sākumskolā, kas ir salīdzinoši labā līmenī.
Bet, ja sakām, ka bērni tiks pārslogoti jau no agras bērnības, tad jāteic, ka plašākā mērogā drīzāk problēma ir nevis bērnu pārlieku liela nodarbināšana, bet viņu nenodarbināšana un agrīnās bērnības uztveres potenciāla neizmantošana.