Demogrāfijas politika valdībā un Saeimā pacelta vēl nebijuši augstā politiskā līmenī. Institucionāli. Vai demogrāfiju veicinoša politika tiks īstenota arī reāli un tai būs kādi taustāmi rezultāti?
Valdība pagājušajā nedēļā līdz šim Labklājības ministrijas paspārnē esošo Demogrāfisko lietu padomi nodeva tiešā premjera pārraudzībā. Tas ļaušot problēmas risināt kompleksi, kas patiešām arī vajadzīgs un kā līdz šim trūcis. Padomē iekļauti teju visi ministri, izņemot ārlietu, aizsardzības, satiksmes un zemkopības ministru. Būtiski: padomē ir arī finanšu ministrs – cerams, ne tādēļ, lai ātrāk pateiktu nē un apcirstu idejas jau saknē. Ir arī demogrāfijas pētnieki, pašvaldību savienības pārstāvji, dažādu nevalstisko organizāciju, arodbiedrību cilvēki. Plašs forums. Varbūt pat pārāk plašs, lai nonāktu pie lēmuma un nestieptu gumiju bezgalīgi garu.
Ar lielāko deputātu skaitu un triju Saeimas frakciju vadītāju dalību Saeimā 30. martā izveidota Demogrāfijas apakškomisija. 22 deputātu pieteikšanās tajā vien ir uzmanības vērta. Sākotnējais vidējais standarts – 9 deputāti – nesen kuplināts ar diviem zemsaviešiem un veseliem 11 Vienotības deputātiem! Kāda muša iekodusi Vienotībai, ka trešdaļa tās deputātu pēkšņi metušies cīņā par dzimstības veicināšanu? Cerams, ka tā nav vēlme dezorganizēt apakškomisijas darbu, steidzīgi norakstīt opozīcijas priekšlikumus vai vienkārši gūt lētu uzmanību, pateicoties pastiprinātajai mediju un sabiedrības uzmanībai šai tēmai. Sākotnēji no 9 deputātiem 7 bija no opozīcijas un tikai pa vienam – no Vienotības un ZZS. Vienos vārtos. Lai arī apakškomisijā vairākumā esošās opozīcijas lēmumus ar vieglu rokas kustību var pārbalsot Saeimas plenārsēdē, acīmredzot pozīcija parēķināja, ka spiediens no opozīcijas uz šo jutīgo jautājumu varētu būt pārāk liels un tam labāk palikt apakškomisijas sienās. Cerams, ka šādas triecienbrigādes aktivitāte ir patiesa rūpe un tā gatava ne tikai papļāpāt, notriekt ekspertu laiku, bet arī rast risinājumu.
Demogrāfijas jautājumus paralēli skata vai citu likumu kontekstā skar arī citas Saeimas komisijas. Demogrāfijas apakškomisijai jau priekšā centušās aizspraukties Sociālo un darba lietu, kā arī Izglītības un kultūras komisija. Pēdējā nesen uzklausīja ekspertus. Daži viņu fakti lika aizdomāties un pamatoja demogrāfa Ilmāra Meža iepriekš teikto, ka nevar gaidīt 2014. gadu un bērnu dzimšana jāveicina tuvāko divu gadu laikā. Piemēram, tas, ka statistiski augstākā dzimstība ir vecuma grupā no 25 līdz 29 gadiem un tieši šo vecumu tūlīt sasniegs pagaidām vēl skaitliski lielākā grupa – 20–24 gadus vecie cilvēki. Tā būtu unikāla iespēja izmantot šo dabisko tendenci, bet, kā bilda demogrāfe Pārsla Eglīte, «ja apstākļi nemainīsies, bērni nedzims». Dabiskā tendence tiks sačakarēta, iespēja palaista garām. Situācija Latvijā, pēc zinātnieku aplēsēm, 2030. gadā būšot sliktāka nekā pēc abiem pasaules kariem, kad Latvijā būšot nepilni 1,7 miljoni iedzīvotāju, bet daudz vājākas cerības uz emigrējušo atgriešanos. Cerības uz imigrāciju, kam tādas ir, arī var nepiepildīties, jo arvien vairāk migrē gados pavecāki cilvēki, kas demogrāfisko slogu ar laiku tikai palielinās, nevis atvieglos. Pēc Eurostat datiem, Latvijā ir viszemākais bērnu skaits uz sievieti reproduktīvajā vecumā Eiropas Savienībā – 1,31. Savukārt, saskaņā ar aptaujām, vēlamais bērnu skaits ir virs divi. Tātad – ir pietiekami daudz neizmantota potenciāla. Īstais laiks trešā bērna politikas uzvaras gājienam. Ko Andris Šķēle nespēja realizēt kā Tautas partijas vadītājs, varbūt spēs ja ne panākt, tad vismaz piedāvāt? Reālu plānu, sistēmu trīs bērnu politikai?
Neapšaubāmi, dažādi atbalsta mehānismi jārod arī viena un divu bērnu ģimenēm, bet trīs un vairāk bērnu ģimenēm jānonāk sava veida oāzē. Vecuma starpība starp pirmo un otro bērnu biežāk ir ievērojami mazāka nekā starp otro un trešo. Divi bērni ir lielākoties dabiska vēlme tiem, kam vispār bērni ir opcija, trešo nevēlas, nokavē vai baidās, jo īpaši finansiāli nestabilā laikā. Korelāciju starp nestabilu ekonomisko situāciju un dzimstību demogrāfi jau ir pierādījuši gan deviņdesmito gadu vidū Latvijā, gan citās valstīs. Tas ir vēl viens arguments, kādēļ tieši tagad dzimstība jāstimulē, nevis jāatliek, jo, neko nedarot, izraksim jaunu demogrāfisko bedri ar tālejošu ietekmi.
Zinām, zinām – budžeta konsolidācija. Bet arī tās ietvaros var kaut ko darīt. Pirmkārt, jautājums, vai šo problēmu koalīcija tiešām redz kā prioritāru. Ja jā, kaut ierobežoti līdzekļi, bet tie jāatrod un jānovirza jomām, kur to atdeve ir lielākā – tam būtu jābūt padomju un apakškomisiju uzdevumam. Vai tie būtu vecāku pabalsti ilgāku laiku un kāda to maksāšanas formula (P. Eglīte, piemēram, iesaka vienādot tos, lai veicinātu dzimstību visos sociālajos slāņos), vai tas būtu nodrošinājums ar vietām bērnudārzos, vai nodokļu atvieglojumi, vai atbalsts interešu izglītībā, augstākās izglītības iegūšanā, stimuls darba devējiem nebaidīties pieņemt darbā un saglabāt darba vietas potenciālajām māmiņām u.tml. Otrkārt, ir lietas, kas neprasa tūlītējas finansiālas injekcijas, bet motivē. Šajā ziņā apsveicama ir iniciatīva pensionēšanās vecuma samazināšanu saistīt ar izaudzināto bērnu skaitu. Par to vēl var strīdēties, vai tam pieiet tik lineāri, kā rosina Sociālo lietu komisija – pusgadu nost par katru bērnu, drīzāk pie trešā bērna jābūt lielākam lēcienam. Bet ar to arī būs pateikts, ka bērnu audzināšana ir liels darbs, ko novērtē valsts un arī sabiedrība, kas solidāri maksā pensijas.
Treškārt, svarīgi šajā laikā, kad vara cenšas iestāstīt, cik ļoti tai rūp demogrāfija, nedot pretējus signālus, kā līdz šim tas ir noticis ar vecāku pabalstu, ģimenes valsts pabalstu samazināšanu, ierobežojumu termiņa pagarināšanu, nodokļu sloga palielināšanu bez atlaidēm daudzbērnu ģimenēm, finanšu nogriešanu interešu izglītībai, augstākajai izglītībai, elektrības tarifa apjoma kāpumu, no kā daudzbērnu ģimenes būs vieni no lielākajiem cietējiem u.tml. Šā gada budžeta grozījumos nav nekā, kas dotos nospraustā karoga virzienā. Nav dzirdēts arī par iecerēm 2012. gada budžetā. Ja tajā nejautīs nekādas pieteiktās demogrāfiskās politikas atblāzmas, šo valdību un Saeimu varēsim kronēt kā tukšmuldēšanas čempionu. No muldēšanas vien dzimstība diemžēl nepalielinās.
***
VIEDOKLIS
Jānis Strazdiņš, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāts (ZZS)
– Kā cerat panākt reālu demogrāfijas uzlabošanos, kāds rezultāts būs diskusijām komisijā?
– Mēs cīnāmies par to, lai valdība beidzot pieķertos Nacionālā attīstības plāna realizācijai, kur šie jautājumi ir ietverti. Ja nebūs kompleksas pieejas, demogrāfijas jautājumu neatrisināsim.
– Kādas jums ir tam ietekmes sviras?
– Daudz ko var izdarīt ar izglītības, kultūras palīdzību, cilvēku domāšanas maiņu, sabiedrības attīstību. Arī ar zinātni, inovācijām, ražošanu, jo bez ekonomikas arī to neatrisinās.
– Jūs varētu arī, piemēram, piedraudēt nenobalsot par 2012. gada budžetu, ja tajā nebūs līdzekļu demogrāfiju veicinošiem pasākumiem?
– Kamēr esam valdībā, nedrīkstam to gāzt, un budžets ir jāpieņem. Nav jau liela māksla izlēkt no valdības, sajaukt visu valsti, lai būtu jaunas vēlēšanas un sāktos vēl lielākas nekārtības un problēmas. Ja mums izdosies panākt, lai nav tik strauji jāapmaksā parāds, tad jau būs kaut kādas cerības. Varbūt varētu arī daļu no tiem 700 miljoniem latu, kas noguldīti banku stabilitātei, ko neaiztiekam, bet par ko maksājam parādsaistības, izmantot attīstībā.