Latviešu un krievu mediju krasi atšķirīgā nostāja Gruzijas un Krievijas konflikta gaitā bija kārtējā nespējas lapa sabiedrības integrācijas sekretariātam. Vieni nosodīja Krievijas agresiju, otri – uzmundrināja Krieviju turpināt rīkoties.
Un integrācijā nav stadijas – šoreiz nesanāca. Ir tikai indikatori, kas rāda, ka nekad nav sanācis, jo sabiedrība nevar tik ātri mainīties: visu laiku viss bija kārtībā, un te tikai viena neveiksmīte. Mēs gan esam iemācījušies ikdienā izlikties nemanām sabiedrības dezintegrāciju, to bezmērķīgi apmuļļājot vien 16. martā, 8./9. maijā, praidā, Jaungadā, kas latviešiem un krieviem Latvijā sit ar stundas starpību. Kādēļ kņada ap šiem datumiem ar gadiem nemazinās? Kādēļ arvien pieaug Latvijas un Krievijas karodziņu skaits mašīnās? Kādēļ mums tik daudz referendumu tik īsā laikā – vai nacionālās un sociālās iekļaušanās nespējas, marginalizācijas vai veiksmīgas sabiedrības integrācijas politikas dēļ? Vairākos gabaliņos sašķelta sabiedrība enerģiju tērē pretdarbībā citai pret citu, nevis, kā paredz integrācijas politika, visu sabiedrības grupu iesaistīšanās kopēju mērķu realizācijā.
Integrācija, jo īpaši sociālā, ir pārāk smags un publiski grūti atrādāms darbs. Vieglāk par savu eksistenci atgādināt praidveidīgos pasākumos vai ietusējot ar latviešiem Īrijā un stāstot, kā viņus vajadzētu atgriezt dzimtenei. Bet tikai atgādināt par eksistenci, un ne vairāk. Reālu darbu rezultāts nav saskatāms. Jā, panākt taustāmu rezultātu sabiedrības integrācijas politikā nevar ātri un viegli, bet kas teica, ka būs viegli? Bet laikam jau būs teikuši gan, ja ministru šajā postenī var atļauties izvēlēties pēc pārpalikuma vai Šmita mandāta principa.
Un ko var gribēt no citām grupām, ja pašu politiķu runas un dažkārt arī ierosinātie likumprojekti ir pretrunā ar oficiālo integrācijas programmu. Apzināti nelietoju vārdu savienojumu integrācijas politiku, jo politikai piedienīgs ir ne tikai programmas uzrakstīšanas, bet arī tās īstenošanas process. Partijas ir viens no integrācijas aģentiem, kuras netur oficiālo kursu, jo īpaši pirms vēlēšanām un brīžos, kad savairojas konkurenti to ideoloģiskajā nišā. Etniskā identitāte tomēr ir viena no izteiktākajām cilvēku identitātēm, kas pastiprinās situācijās, kad tiek atrasts ārējais ienaidnieks, un partijām ir unikālas spējas to atrast. Rezultāts: partiju elektorāts uz katrām vēlēšanām kļūst aizvien homogēnāks, kas nozīmē, ka arī šajā ziņā notiek nevis sabiedrības integrācija, bet gan grupu segregācija. Pat ja divas partijas nomināli apvienojas vienā listē, tas vēl nenozīmē, ka sadraudzējas arī to vēlētāji: vienas partijas vēlētāji vienkārši svītro no saraksta ārā otras partijas deputātu kandidātus. Un tā tik turpinām līmēt jaunas, skaistas tapetes uz sapuvušas sienas.
Integrācijas politika un smalka stratēģija darbā ar tik jutīgām matērijām kā sabiedrības identitāte, pilsoniskā apziņa, sociālā aktivitāte un piederība. Prasmīgi īstenota, tā var būt labs dzinējs valsts attīstībai un stabilitātei, bet, ja pret integrāciju ir šāda nenopietna partiju attieksme un ja tā ir pašu politiķu cīņas lauks, tad integrācijas sekretariāta un tā ministra postenis tiešām ir bezjēdzīgs un to bodīti var klapēt ciet mazāk naudas, cik jēgas trūkuma dēļ. Jo vezumu, kurš savtīgi tiek raustīts uz visām pusēm, nevarēs pavilkt arī spēcīgāks ministrs.
Integrācijas programmu līdzīgi kā valsts ilgtermiņa attīstības stratēģiju nevar tā vienkārši uzrakstīt kā šodien un rīt darāmo darbu sarakstu, ko, ar pirkstu velkot līdzi, var dažās dienās izpildīt un par to atkal aizmirst. Abām jābūt teju katra politiskā lēmuma fonā, politiķu muguras smadzenēs, vārdu integrācija, kas daudziem jau asociējas ar piespiešana, pat nepieminot.