Valsts prezidenta Valda Zatlera kritika "balsošanai ar kājām", nepiedaloties referendumos, ir, maigi izsakoties, nekorekta. Turklāt tā liecina par ačgārnu šā jēdziena izpratni.
Varētu to laist gar ausīm, ja vien prezidents šo "kruto" domu neskandinātu atkārtoti, kas savukārt vieš bažas, ka šis viņa teiciens attiecīgajā kontekstā varētu tikt tiražēts vēl un vēl.
Lietot jēdzienu "balsot ar kājām" ir vietā situācijās, kad vēlētāji, iedzīvotāji aiziet prom, aizbrauc prom, demonstrējot savu apzinātu attieksmi. Piemēram, nereti Latvijā šo metodi izmanto politiskā opozīcija, pametot Saeimas plenārsēdes, komisiju sēdes vai pašvaldības domes sēdes, lai nebūtu iespējams nodrošināt balsošanas kvorumu un tādējādi nepieļautu kāda lēmuma pieņemšanu. Par "balsošanu ar kājām" runā arī situācijās, kad iedzīvotāji, paužot neapmierinātību ar valstī notiekošo, emigrē, kā, piemēram, tagad no Latvijas uz Īriju vai savulaik no Taizemes, bēgot no Ķīnas invāzijas. "Balsot ar kājām" cilvēki var arī, protestējot, piemēram, pret augstajām sabiedriskā transporta cenām vai degvielas cenām, cenšoties pēc iespējas vairāk iet kājām. "Balsošana ar kājām" notiek arī dažādos pasākumos, piemēram, Kannu kinofestivālā, kad publika, paužot attieksmi, iziet no zāles. Un tā ir apzināta izvēle, nevis apātiska neizlēmība! Tāpat mana apzināta izvēle var būt nepiedalīšanās referendumā vai vēlēšanās, un kritizēt šo manu izvēli ir tas pats, kas kritizēt mani, ja es esmu nobalsojusi, vai, vēl trakāk, – ja grasos balsot par to vai citu partiju. Un šāda kritika no prezidenta mutes izklausās pat antidemokrātiski.
Var, protams, diskutēt par to, vai nepiedalīšanās vēlēšanās, referendumos ir tā efektīvākā metode un labākā izvēle procesu ietekmēšanai, bet situācijas var būt dažādas. Apzināta izvēle, neejot uz referendumu, ir efektīvs līdzeklis, jo tajos galvenā problēma nereti ir kvoruma savākšana. Nepiedalīšanās vēlēšanās – retāk, jo no tā parasti ieguvējas ir radikālās partijas, kuru vēlētāji ir aktīvāki, turklāt efekts var tikt sasniegts lielākoties tad, ja likumdošanā ir noteikts kvorums vai arī ja ar masveida nebalsošanu tiek piesaistīta starptautiskās sabiedrības uzmanība, kas šo soli tulko kā sabiedrības protestu pret vēlēšanu negodīgumu.
Nedomāju, ka visi aptuveni 25 procenti pilsoņu, kas iztrūkst Saeimas vēlēšanās, tajās nepiedalās tikai tādēļ, ka ir pārāk politiski vienaldzīgi vai pārāk slinki, lai aizvilktu savas kājas līdz iecirknim. Daļai vēlētāju šī ir apzināta, argumentēta attieksme. Pat ja šī izvēle nesakrīt ar prezidenta izvēli, demokrātiskā valstī tā tomēr ir jārespektē.