Augstajai inflācijai Latvijā ir daudzas ēnas puses, negatīvie blakusefekti, par kuriem jau spriests daudz. Bet uz šo maku plosošo parādību var paraudzīties arī no gaišās puses. Tāda ir? Ja labi grib, var saskatīt.
Kā jau iepriekš dažs labs tēlaini izteicies – ballīte nevarēja ilgt mūžīgi. Vai cilvēku rocības palielināšanas un tai sekojošās attiecību ar naudu izmaiņas bija ballēšanās, izlaišanās, normālu Rietumu uzvedības un dzīvesveida adaptēšana vai arī jau sen pelnītā dzīveslīmeņa baudīšanas iespēja, ir subjektīvs vērtējums. Bet pie ērtībām pierod, un no tām atradināties nav tik vienkārši. Nav progresīva cilvēka dabā samazināt savu ērtību līmeni. Bet varbūt šis inflācijas laiks liks no ērtībām vairāk pievērsties vērtībām, izkristalizēt patiesi svarīgo, kam tad vērts pelnīt, dzīvot, tērēt, un atmest lieko, neīsto, tādējādi atbrīvojot savu dzīvi no sārņiem, līdzīgi kā attīra organismu, kādu laiku pabadojoties vai arī iemācoties pastāvīgi ēst veselīgi? Pajautāt sev, vai bija vajadzīgi tie lupatu kalni, ko stiepām mājās un pat īsti neuzvilkām mugurā, kad jau apģērba gabals bija izgājis no modes? Un kurpes, kuru krājumi spiedās ārā no kurpju plaukta, pilna māja ar dažādiem ķinķēziņiem? Protams, visu labāko bērniem – pilnas istabas ar mantām, ar kurām paspēlējas labi ja nopirkšanas dienā, bet pēc tam tās kalpo tikai par fonu, jo arī vecākiem nav laika spēlēties ar bērnu? Bet pirkām, jo varējām atļauties, jo pārdesmit latu uz priekšu vai atpakaļ neko nenozīmēja.
Un nedomājām arī par atkritumu kalniem, ko veidojām, jo pie mums, par laimi, vēl nerisinās tādi atkritumu karaļu kariņi kā Neapolē. Prom no acīm, prom no prāta.
Ar skubu apguvām tipiskās patērētāju kultūras sliktākos paradumus. Tāpēc, no šā aspekta raugoties, pat priecēja ziņa, ka līdz ar inflācijas pieaugumu pakāpeniski arī mazinājās mazumtirdzniecības apgrozījums, īpaši tekstilizstrādājumu, apģērbu un apavu mazumtirdzniecības uzņēmumos. Protams, protams, ekonomisti teiks, ka nav labi, kad nauda nekustas, bet te nav runa par to.
Līdzīgi cilvēki bija tā aizrāvušies ar dzīvošanu uz kredīta, ka uztvēra to jau par pašsaprotamu, ka var dabūt visu, ko iekāro, arī bankas savstarpējā konkurencē par klientu tikai veicināja un joprojām veicina šo domāšanu – ņem tikai un nedomā, kā atdosi! Gluži kā Norvik Bankas reklāmā, kad mašīna ar ģimenīti piebrauc pie McDonald"s tipa ātrās apkalpošanas lodziņa un kā burgeri bez jelkādām saistībām saņem naudas čupu. Nedomājot par to, vai var to atļauties, bet, sākoties inflācijas bumam, vien šausmās ķer galvu, ieraugot, ka atmaksājamā kredīta summa nevis samazinās, bet palielinās un jau pārsniedz īpašuma vērtību. Un tikai tad dažs labs vispār sāk lasīt līguma nosacījumus.
Ikdienā braucām ar automašīnu tur, kur to daudz labāk, ērtāk, lētāk var izdarīt ar sabiedrisko transportu, daudz nesatraucoties nedz par izmaksām, nedz naftas cenām pasaulē, nedz vides piesārņojumu, jo ko tad nu mēs uz lielās Ķīnas un Indijas ekonomikas izaugsmes fona globāli ietekmēsim? Jaunas mašīnas pirkām kā agrāk rotaļu vāģīšus, un vēl pagājušā gada sākumā jaunu automašīnu reģistrācijas ziņā Latvija ar 95% pieaugumu bija absolūta līdere Eiropas Savienībā. Šogad jaunu automobiļu reģistrācijas temps sarūk par 25-30%, lai gan pēc luksusa automašīnām pieprasījums īpaši nemazinās, bet tas liecina par pieaugošu sabiedrības noslāņošanos un dod pamatu pēkšņi kreisajām idejām pielipušajiem politiķiem runāt par Džini indeksiem.
Pieprasījums pēc dažādu arodu pratējiem un vienkāršo darbu veicējiem bija tik liels, ka tie varēja prasīt lielu naudu par nekvalitatīvu darbu vai arī jau iedomājās, ka jāmaksā tikai par ierašanos darbā vien. Arī algas valsts pārvaldē bija tā uzlēkušas, ka privātajiem uzņēmējiem bija un joprojām kvalificētu darbinieku piesaistē ir grūti konkurēt ar valsts sektorā strādājošajiem, kas bez divtūkstoš latu algas vēl tika lutināti ar dažādiem bonusiem, prēmijām, komandējumiem utt. "Laikam būs jāiet par ierēdni strādāt," dzirdēju no kāda uzņēmuma vadītāja. Tikai kas tad pildīs to valsts kasi?
Sliktā budžeta pildīšanās tomēr vieš cerības, ka tiks pārskatīta un varbūt arī sakārtota atalgojuma sistēma, tiks paretinātas lielā birokrātiskā aparāta rindas un ka no valsts iestādēm saņemsim kvalitatīvu, operatīvu pakalpojumu, ko veicinās darbinieku konkurence.
Vismaz viena laba lieta no šīs ekonomiskās situācijas ir: esam sākuši domāt, un cerams, ka šīs spējas nezaudēsim proporcionāli ekonomiskajai augšupejai.