Valdība atbalstījusi un Saeima konceptuāli pieņēmusi grozījumus Pilsonības likumā, pieļaujot plašāku dubultpilsonības iegūšanu. Līdz 1. janvārim jāiesniedz priekšlikumi likuma grozījumiem.
Nez vai tāda pati vienprātība kā par dubultpilsonību turpināsies, kad uz otro lasījumu varētu ienākties priekšlikumi attiecībā uz pilsonības nosacījumiem nepilsoņiem vai viņu bērniem. Te varētu saplēsties pat koalīcijas partijas.
Vienas valsts pilsonība ir novecojusi pēckara dogma. Aktīvā cilvēku migrācija ir dubultpilsonību veicinošs un vienlaikus ierobežojošs faktors. ES vai kādu citu valstu apvienības, vēsturiskas vai ģeopolitiskas kopības ietvaros tā ir praktiski nepieciešama cilvēkiem, arī valstīm cīņā par cilvēkresursiem, savukārt valstīs, kuras pārpludina ekonomiskie un nelegālie bēgļi, ierobežojumi tai ir nepieciešami valstiskuma aizsardzības vārdā.
Dubultpilsonība Latvijā līdz šim pieļauta bērniem līdz 18 gadiem (pēc tam jāizvēlas viena), kā arī Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri, bēgot no okupācijas režīma, atstāja Latviju, pieņēma mītnes zemes pilsonību un Latvijas pilsonību reģistrēja līdz 1995. gada
1. jūlijam. Tagad to varēs reģistrēt arī tie, kas līdz šim laikam to nepaspēja. Nedaudz vairāk par 30 tūkstošiem šādu dubultpilsoņu ir tikai neliela daļa no apmēram 200 tūkstošiem trimdinieku un vēl apmēram tikpat jauno laiku izceļotāju. Ja respektējam pētnieka Mihaila Hazana aplēses par vēl 100 000, kas tuvākajos trīs četros gados varētu pamest Latviju, valsts zaudētu ne tikai daudz Latvijas iedzīvotāju, bet arī pilsoņu. Būtiski, ka Īrija, Lielbritānija, Vācija akceptē dubultpilsonību, jo tieši tajās ir visvairāk izceļojušo Latvijas iedzīvotāju.
Izskatās, ka politiķus mazāk uzrunājusi cilvēku kā ekonomikas kategorijas atgūšana cik politiskas – savu vēlētāju skaita kalkulācijas. Kā citādi izskaidrot to, ka dubultpilsonības paplašināšana, ko Saeima atbalstīja tik lielā vienprātībā, marinēta tik ilgi? Ekonomiskā emigrācija taču jau notiek daudzus gadus! Šāds regulējums būtu bijis nepieciešams, vēlākais, Latvijai iestājoties ES. Kas kavējis to pieņemt? Kas noteicis šo «mazohistisko attieksmi», pret savu tautu, kā to nodēvējusi premjera padomniece integrācijas jautājumos Sarmīte Ēlerte? Kam jāatbild par šīs kavēšanās dēļ zaudētajiem Latvijas pilsoņiem? Atbilde ir: valdošajiem politiķiem, kuriem savtīgi politiskie apsvērumi bija svarīgāki. Politiķi gadiem baidījās vērt vaļā Pilsonības likumu, lai gan allaž nacionālās partijas bijušas vairākumā un bailes par kādu pretvalstisku priekšlikumu iekļaušanu likumā bija liekas. Tā vietā partijas pirms vēlēšanām ekspluatēja etnisko kārti uz nebēdu. Tagad – viens nacionālas dabas jautājums politiskajā darba kārtībā vairāk vai mazāk jau vairs nav būtiski. Tāpat jau ir ziepes.
Etniskās spriedzes pastiprināšanai varētu izmantot nosacījumus automātiski pieļaujamas dubultpilsonības valstu izvēlei – ES, NATO un Eiropas brīvās tirdzniecības valstis (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice). Bet ne Krievija. Jautājums jau nav par to, vai automātiski piešķirt Latvijas pilsonību Latvijā pastāvīgi dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem – viņiem naturalizācijas prasības neviens negrasās atcelt! Runa ir par Latvijas pilsonības saglabāšanu uz Krieviju izbraukušajiem Latvijas pilsoņiem un viņu tur dzimušajiem bērniem. Kāpēc vieni Latvijas pilsoņu bērni Latvijai ir vajadzīgi, bet citi ne? Acīmredzot politiķi ar šiem nosacījumiem cer palielināt latviešu vēlētāju īpatsvaru, kas būtu nacionālo partiju elektorāts, jo īpaši pēc SC matemātiskajiem panākumiem 11. Saeimas vēlēšanās.
Priekšlikumus automātiski piešķirt pilsonību pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimušajiem nepilsoņu, bezvalstnieku – pastāvīgo iedzīvotāju bērniem jau vasarā sniedza SC, jautājumu sarunā ar politiķiem aktualizējis ar prezidents Andris Bērziņš. S. Ēlerte, kuras paspārnē tapa iepriekšējās valdības pēdējās dienās apstiprinātās un pretrunīgi vērtētās sabiedrības integrācijas pamatnostādnes turpmākajiem gadiem, paudusi, ka par to nepieciešama plašāka diskusija. Protams, var diskutēt, tikai politizētajā gaisotnē vairums īsti nesaprot, ka diskusiju objekts ir nevis principiāla pozīcija – būt vai nebūt Latvijas pilsoņiem te dzimušajiem nepilsoņu bērniem, bet birokrātiska procedūra. Jau tagad šie bērni var saņemt pilsonību bez jelkādiem pārbaudījumiem, ja vien vecāki līdz bērna
15 gadu vecumam uzraksta iesniegumu. SC norādījis uz birokrātiskām neērtībām, jo īpaši prasību iesniegumu parakstīt abiem bērna vecākiem, kas sagādā grūtības, jo nereti viens no vecākiem atrodas ārvalstīs vai nedzīvo ģimenē. Tie, kam svarīgāk par brīvās ceļošanas un citām mobilitātes iespējām ES būs saglabāt saikni ar Krieviju un turp pie radiem braukt bez vīzām, arī turpmāk varēs nepieņemt Latvijas pilsonību – starpība būs tā, ka tad papīrs būs jāraksta nevis tādēļ, lai iegūtu Latvijas pilsonību, bet lai no tās atteiktos.
Kā par fundamentālu jaunumu par šiem iespējamajiem grozījumiem runā arī Zatlera Reformu partija (ZRP), publiskojot paziņojumu ar patētisku nosaukumu «Latvijai ir vajadzīgi un dārgi visi tās bērni», sakot, ka arī pret nepilsoņu bērniem «mums jāattiecas ar patiesu cieņu un atbildību». Tāpēc ZRP rosinās grozījumus Pilsonības likumā, «lai būtiski atvieglotu pilsonības iegūšanu neatkarīgajā Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem». Varēsim lūkot, kādu «patiesu cieņu» pret viņiem demonstrēs nacionālā apvienība, kuras kultūras ministrei, citastarp, atņemta atbildība par integrāciju, to nododot Izglītības un zinātnes ministrijai. ZRP, kuras vadītājs jau kļuvis leģendārs ar saviem pārsteidzīgajiem izteikumiem par tankiem un tārpiem, nav atturējusies šīs idejas pretiniekus jau klasificēt kā politiķus ar neīstenotām politiskām ambīcijām, kuru dēļ viņi gatavi šķelt sabiedrību. Lai arī šīs izmaiņas nav fundamentālas, zinot politiķu tieksmi nacionālos un pilsonības jautājumus maksimāli politizēt, koalīcija varētu pamatīgi saiet ragos. Ne velti Valdis Zatlers jau īsi pēc valdības izveides prognozēja valdības nodzīvošanu vien līdz pavasarim. Arī Olšteina sešnieks kļūst arvien prasīgāks, nacionāļi – arvien vairāk izlec no plūsmas, turklāt priekšā vēl 16. marts, kas solās būt īpaši traks eskalēto nacionālo jautājumu apstākļos.
Tādējādi pilsonības jautājumi, pateicoties politiķiem, pretēji domātajam, var kļūt par sabiedrību šķeļošiem, ne vienojošiem.