Nesalaužamā korupcijas kūniņa
Nav šaubu, ka korupcija ir liela Latvijas valsts nelaime un attīstības bremze. Šķiet, šī ābeces patiesība ir skaidri saprotama visiem, un līdz ar to šai bremzei (korupcijai) vajadzētu būt samērā viegli izskaužamai. Pareizāk sakot, samazināmai līdz minimumam. Līdz daudzmaz saprātīgam līmenim. Tādam kā Ziemeļvalstīs, pie kurām gribētu arī sevi pieskaitīt. Taču tas neizdodas. Kāpēc?
Ja skatāmies pasaules kontekstā, tad redzam, ka korupcijas izplatība ir nevienmērīga. Viszemākā tā ir Ziemeļvalstīs, bet augstākā Āfrikā, Āzijā (vairāk vai mazāk gandrīz visā pārējā pasaulē). Esmu jau rakstījis, ka Āfrikā jebkuru vēlēšanu kampaņu galvenais elements ir cīņa pret korupciju. Jebkuri prezidenta vai parlamenta deputāta amata kandidāti cenšas uzdoties par lielākajiem cīnītājiem pret korupciju, taču pēc ievēlēšanas nekas no labajiem nodomiem nepiepildās un situācija valstī nemainās, neatkarīgi no tā, kas ievēlēts. Var rasties jautājums, ja jau visi ir tādi pretkorupcijas cīnītāji, tad kāpēc nekas nemainās jau gadu gadiem un gadu desmitiem?
Nav ne mazāko cerību tikt vaļā no korupcijas kokona, ja korupciju saskatīsim tikai «visādos aināros, aivaros un nilos…», bet neredzēsim tajos, kas mentāli un politiski tuvi.
Atbilde ir vienkārša. Korupcija ir zema tajās valstīs, kurās sabiedrība ir absolūti neiecietīga pret korupciju kā tādu, savukārt augsta tur, kur sabiedrība ir absolūti neiecietīga pret korupciju tikai tad, ja to piekopj politiskie oponenti. Ja ar to nodarbojas «savējie», tad smadzenēs ieslēdzas savdabīgi informācijas bloķētāji, kuri šo nepatīkamo informāciju atslēdz, un tā līdz apziņai nenonāk. Pret korupciju cīnās visā pasaulē, un Tanzānijā tā notiek tikpat aktīvi kā Zviedrijā vai Latvijā, taču atšķirīgi ir rezultāti. Kāpēc? Tāpēc, ka Āfrikā un diemžēl arī Latvijā cīņa pret korupciju (arī sabiedriskās domas līmenī) notiek selektīvi.
Latvijā kā tādā aborigēnu valstiņā ir korupcijas totēmi (piemēram, Šlesers), kuriem, ejot garām, obligāti jāuzspļauj, jo tādā veidā tiek izpildīts noteikts antikorupcijas rituāls un vari justies tīrs. Vari iet un šeptēties tālāk uz nebēdu. Ir tikai pareizi jārunā un jāpauž «pareizie» uzskati. Tajā skaitā par korupciju.
Latvijā jau trešo gadu desmitu runā par oligarhiem, ar šo vārdu saprotot trīs konkrētus cilvēkus. Lūk, viņi tad arī ir vainīgie. Nu, varbūt vēl arī cilvēki, saistīti ar Saskaņu. Visi pārējie var darīt, ko grib, ar vārdu «korupcija» viņi nesaistās. Lūk, raksturīgs ieraksts tviterī: «Cik žēl, ka neesam tāda normāla valsts kā, piemēram, Somija. Korupcijas vatētā segā ietinušies līdz acīm, korupcijas kokons kaut kāds. Visādi aināri, aivari, nili, andri u.c. Netiksim laukā laikam nekad.»
Pilnīgi piekrītu. Nav ne mazāko cerību tikt vaļā no korupcijas kokona, ja korupciju saskatīsim tikai «visādos aināros, aivaros un nilos…», bet neredzēsim tajos, kas mentāli un politiski tuvi. Latvijā nav bijis gadījums (vismaz neatceros tādu), kad korupcija tiktu atklāta starp savējiem un notiktu pašattīrīšanās, pirms vēl lieta ieguvusi sabiedrisku rezonansi. Atsevišķos medijos bija rakstu sērija par bankas Citadele pārdošanas afēru. Ar dokumentiem un neapgāžamiem faktiem. Vai šie raksti ieguva kādu plašāku rezonansi? Protams, ka ne, jo tie neskāra korupcijas totēmus. Afēru organizēja «savējie», nevis korupcijas simboli, uz kuru «atmaskošanas» rēķina var pelnīt politiskas dividendes. Ja tā, tad nav ko muti dzesēt. Varam tikai iedomāties, kādas rituālās dejas sāktos, ja šo afēru organizētu kāds no kanonizētajiem oligarhiem.
Jaunās valdības veidošanas sakarā bijušais Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis publicējis rakstu: Kariņš un Reirs - podiņš un vāciņš, kurā ar konkrētiem piemēriem norāda uz aizdomām par Reira saistību ar korumpētiem darījumiem. Daži citāti: «Man Jānis Reirs asociējas ar jaunās Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ēkas celtniecību… Ne jau Ingrīda Circene tolaik pieņēma lēmumu - kā, par kādu naudu un ar kādiem celtniekiem slimnīcu būvēt, bet gan ietekmīgie puiši Reirs un Kampars… Kaut gan VAS Valsts nekustamie īpašumi vēlējās pārņemt celtniecības procesu, šai nodošanai pretojās atbildīgā amatpersona - finanšu ministrs Jānis Reirs. Tik ļoti pretojās, ka nelabvēļi sliecās noskaidrot, kurš ir īstenais celtniecības otkata saņēmējs. Man jau vēl ir daži stāstiņi - piemēram, par Inčukalna gudrona dīķu smelšanu kopā ar Skonto būvi...»
Apiņa rakstā minēti arī citi šaubīgi Reira lēmumi, kurus ierobežotā apjoma dēļ nepieminu, bet vai šie fakti kaut mazākā mērā apdraud Reira izvirzīšanu par finanšu ministru? Protams, ka ne, jo viņš vienmēr runā «pareizi» un ir «savējais». Ar tādu attieksmi pret korupciju no tās kūniņas ārā patiešām nekad netiksim.