Latvijas Televīzija mitoloģisko tēlu cīņās

© F64 Photo Agency

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) vienbalsīgi pieņēmusi lēmumu izteikt neuzticību Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem un valdes loceklim programmu attīstības jautājumos Sergejam Ņesterovam. Lēmuma pamatojumā sniegts izvērsts izdarīto pārkāpumu un šoreiz arī nepadarīto darbu apraksts.

Diemžēl šis saimnieciski administratīvais jautājums nekavējoties iegūlās Latvijas politiskās mitoloģijas Prokrusta gultā un dažādās sociālo tīklu diskusijās tika skatīts «gaismas» un «tumsas» spēku cīņas kontekstā. Latvijā ir grupa visai ietekmīgu cilvēku, kuri jebkuru sabiedriski politisku notikumu saredz šādā mitoloģiskā dihotomijā. Viņiem «oligarhi» un Lembergs rādās no katra gludekļa, dažkārt pieņemot jau izteikti neirotisku raksturu. Ja kādu notikumu nevar skaidri ielikt šajā kontekstā, tad par to zūd interese un tas it kā neeksistē. Piemēram, bankas Citadele pārdošanas afērā «oligarhu» pēdas saskatīt nevarēja, tātad nav par ko runāt. Līdzīgi ir ar Taureņu pirts saunām un citām pēdējo astoņu gadu šaubīgām lietām.

Atšķirībā no situācijas 2017. gadā, kad tika nomainīta Latvijas Radio vadība, šoreiz pārmetumu par to, ka tiek pildīts kaut kāds «pasūtījums», bija mazāk, lai gan zemtekstā tie cauri vīdēja. Latvijas Radio žurnālists Edgars Kupčs nenoturējās un ierakstīja sociālajā vietnē twitter: «Kad Kučinski, Melbārdes, Mūrnieces un citi politiķi iztaisās pārsteigti un neziņā, gribētos tomēr redzēt, cik lielā jautrībā NEPLP puikas un meitiņas bariņā pīpo par paveikto [pasūtījumu].» Kvadrātiekavas E. Kupča tekstā. Viņam acīmredzot nav šaubu, ka šis lēmums ir bijis kādu «tumsas spēku» pasūtījums, lai gan īsti nevar saprast, kas tad ir šie «pasūtītāji». Vai minētie politiķi?

Šeit parādās kāda bīstama tendence. Žurnālisti parasti vīpsnā, turklāt pilnīgi pamatoti, par politiķu nesatricināmo pārliecību, ka jebkuri publiski pārmetumi par viņu ne tā izdarīto ir kāda politiskā konkurenta vai vienkārši nelabvēļa pasūtījums. Daudzi politiķi ir absolūti pārliecināti, ka pēc savas iniciatīvas neviens žurnālists neko neraksta. Aiz katra raksta noteikti ir kāds vārdā nenosaukts, mītisks «pasūtītājs». Diemžēl šī mānija aiz katra vārda, aiz katra nepatīkama lēmuma meklēt «pasūtītāju» pārsviedusies no politiķiem uz plašāku sabiedrību, tajā skaitā arī pašiem žurnālistiem.

Šoreiz saistīt LTV valdes «pasūtītājus» ar «oligarhiem» bija visai pagrūti, jo par sabiedrisko televīziju NEPLP atbildīga ir Aurēlija Ieva Druviete (bijusī Ieva Beitika), kura, atbilstoši Latvijas politiskās mitoloģijas naratīvam, padomē tika ievēlēta tieši kā «antioligarhiskā», «liberālā» spārna pārstāve. Reālajā dzīvē, kad jāvērtē noslēgtie līgumi, veiktie iepirkumi un tamlīdzīgas tīri saimnieciskas lietas, visa šī mitoloģiskā dihotomija, protams, pazūd. Priekšplānā izvirzās konkrēti cilvēki ar miesu un asinīm un viņu reālie darbi, nevis mitoloģiski tumsas un gaismas tēli, ar kuriem tik ļoti patīk operēt ideoloģiskās frontes cīnītājiem.

Kad galvā ir mitoloģiski priekšstati par realitāti, tad racionāli argumenti nestrādā un NEPLP minētie iemesli tiek pilnībā laisti gar ausīm. Tos burtiski nedzird, jo tie neiekļaujas pašradīto murgu kontekstā. Šajā murgosfērā dzīvojošie «viedokļu līderi» NEPLP uztver kā naidīgu spēku, kurš negrib pieņemt šīs mītiskās pasaules noteikumus. Viņuprāt, ja pasaule neatbilst viņu priekšstatiem par realitāti, tad pasaule jāpiedzen šiem priekšstatiem. Ne velti bijušais Latvijas Radio vadītājs Dzintris Kolāts it kā pa jokam tviterī ierosināja dibināt trešo žurnālistu organizāciju «ar nopietniem vaibstiem», ar to domājot arodorganizāciju, kura būtu ārpus šī mitoloģizēti ideoloģiskā naratīva.

Konkrētajā gadījumā nav jēgas apspriest LTV saturiskās kvalitātes un to ietekmi uz NEPLP lēmumu, jo tam nav nozīmes. NEPLP lēmums balstās konkrētos saimnieciskos faktos un pārmetumos administratīvā nekompetencē. Centieni šo lēmumu apšaubīt, bruņojoties ar tādiem argumentiem kā «pasūtījums» un citiem sazvērestības teoriju elementiem, nozīmē tieši to pašu, kad šos «argumentus» izmanto nedarbos pieķerti politiķi. Proti, netiešu vainas atzīšanu. Bez variantiem.

Svarīgākais