Nepārspīlēt ar savu "apdāvinātību"
Bismarks reiz esot teicis, ka muļķība ir nepārvērtējama Dieva dāvana, taču ar tās izmantošanu nedrīkstot pārspīlēt. Alda Gobzema straujā katapultēšanās politiskajā stratosfērā un tikpat straujā piezemēšanās (izmešana no partijas, kurā vēl nesen bija premjera kandidāts) ir labs piemērs tam, cik daudz, no vienas puses, var sasniegt, atklāti «laižot muļķi», taču arī tam, kas notiek, ja ar muļķa laišanu sāk pārspīlēt. Gobzema idiotiskā taisnošanās par puņķu (ne)ēšanu daudzu acīs kļuva par pēdējo pilienu. Nu cik var ākstīties? Kaut kādai mēra izjūtai taču jābūt.
2018. gada Saeimas vēlēšanas apliecināja šā, pirmajā brīdī, paradoksālā Bismarka izteikuma trāpīgumu. Divi visvairāk mandātu ieguvušie politiskie spēki (izņemot Saskaņu) - KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) - muļķību ekspluatēja bez mazākās aiztures. Tāda solījumu diareja nebija redzēta kopš 1995. gada vēlēšanām, kad ar līdzīgām metodēm Zīgerista partija ieguva teju 15% balsu un Saeimā iekļuva arī citi jokaini politiskie izstrādājumi. Toreiz izveidojās politiskā krīze, kuru bieži piesauc politikas apskatnieki un kuras sekas jūtam vēl joprojām.
Tieši 1995. gada vēlēšanas, to neskaidrie, izplūdušie rezultāti politikas virsotnē uznesa jaunu «laikmeta varoni» - politbiznesmeni (nejaukt ar īstiem uzņēmējiem) Andri Šķēli. Tieši viņš sabiedrībā ienesa ideju, ka valsts jāpārvalda kā uzņēmums un par tādu tā arī jāuztver ar visām no tā izrietošām sekām. Lai arī laiku pa laikam atskanēja biklas iebildes šādai pieejai, šī ideja kā centrālā vadlīnija uz ilgiem laikiem dziļi iesakņojās mūsu politekonomiskās elites apziņā. Arī 2009. gada ekonomiskā krīze tika risināta pēc klasiskajiem uzņēmuma (ne valsts) krīzes menedžmenta principiem - grāmatvediski apšķērēt visu, ko vien var, ieskaitot darbinieku (iedzīvotāju) skaitu. Tagadējais darbaspēka deficīts ir šādas pieejas sekas, jo tūkstošu simti jau strādā citās valstīs.
Taču atgriezīsimies mūsdienās. KPV LV nav vienīgā partija, kura vēlēšanās startēja, orientējoties uz ārkārtīgi primitīviem, katram saprotamiem lozungiem. Līdzīgi kā Holivudā, kad producenti režisoriem skaidro - lai filma sevi atpelnītu, tai jābūt tik vienkāršai (primitīvai), lai uz to ietu un visu saprastu jebkurš, kura IQ ir kaut nedaudz lielāks nekā sunim. Tāda ir arī JKP, kura turpina braukt ar ieslēgtu muļķi pilnā skaļumā. Te Juta Strīķe aizkautā balsī radioreklāmās aicina cilvēkus uz «tautas sapulci»; te Jānis Bordāns izsūta vēstules ārvalstu vēstniecībām, sūdzoties par tiesiskuma trūkumu valstī, kurā pats ir tieslietu ministrs; te apmātais Krišjānis Feldmans citus deputātus nicīgi izsmej, izsakot pieņēmumu, ka vairums no viņiem neprot pat divi plus divi saskaitīt, lai gan pats smagi sapinies savās īpašumu deklarācijās, kā rezultātā ne uz kādu atbildīgu amatu pretendēt nevar.
Nevar noliegt, ka nepārvērtējamā Dieva dāvana - muļķība - ir palīdzējusi JKP sasniegt negaidīti daudz. Viņi ir valdošajā koalīcijā. Viņi ir pie varas vairākās svarīgās ministrijās. Viņiem pat augot reitings (tiesa, tas mērīts vēl pirms Bordāna žēlabām ārvalstu vēstniecībām un «tautas sapulces» cirka). Taču acīmredzama ir arī šā politiskā spēka nespēja savu «apdāvinātību» apvaldīt.
Atšķirībā no KPV LV līdera Artusa Kaimiņa, kurš, situācijai mainoties, ātri vien atbrīvojās no muļķa maskas un tagad jau tēlo saprātīgāko no saprātīgajiem, JKP līderi bez izņēmuma (satiksmes ministrs Tālis Linkaits partijas idejiskajā kodolā neietilpst) ignorē Bismarka atziņas otro daļu un turpina vālēt, it kā nekas nebūtu mainījies. It kā valdības vadītājs Krišjānis Kariņš skaidri nenorādītu, ka tieslietu ministra rīcība, sūtot kļauzas ārvalstu vēstniecībām, ir, maigi sakot, nenopietna. It kā pat senie Jura Juraša draugi no raidījuma Nekā personīga uz viņa darbībām nebūtu sākuši raudzīties neierasti kritiski.
Tie viedokļu līderi, kuri vēl nesen simpatizēja JKP retorikai, jūtas vīlušies. Nu labi, elektorālu apsvērumu dēļ drusku palaidāt muļķi ar visiem tiem 3 reiz 500, minimālajām pensijām 200 eiro un tamlīdzīgiem solījumiem, taču kāpēc ar muļķošanos tā pārspīlēt? Laiks taču pārslēgt programmu - būt nopietniem valstsvīriem. Diemžēl izrādās, ka JKP ir automāts ar tikai vienu programmu - muļķa laišanu. Mainīt var tikai tā intensitāti. No mēreni naivas līdz pilnīgam idiotismam.