Vēlēšanas bez degsmes
Nedēļas nogalē notiks Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Labais tonis liek aicināt visus piedalīties šajās vēlēšanās, jo tās taču, kā vienmēr, ir «vēsturiskas» un tajās «izšķiras» mūsu kopējais liktenis. Šoreiz publiski izteikt šīs dramatiskās frāzes ir tikpat patiesi kā sociālajos tīklos pasteigties paust savu sajūsmu par neaizmirstamo dziedātājas Madonnas priekšnesumu Eirovīzijas noslēguma koncertā, kurš esot aizēnojis visu pārējo mākslinieku necilo sniegumu, lai gan patiesībā Madonna, pēc vispārējā atzinuma, nodziedāja neraksturīgi vāji un arī priekšnesums bija pasākuma raksturam neatbilstošs.
Ir grūti noliegt, ka EP parlamenta vēlēšanu kampaņa arī šoreiz aizrit bez īpašas degsmes jeb, kā tagad mēdz teikt, draiva. Tam ir vairāki, diemžēl hroniski iemesli. Galvenais, ka grūti saprast šo vēlēšanu dziļāko jēgu. It kā jau vēlēšanas ir politiskās cīņas svarīgākais notikums, bet uzreiz rodas jautājums - kas ar ko īsti cīnās, un kā šīs cīņas iznākums ietekmēs katru no mums? Vai vienas partijas cīnās pret citām partijām, vai atsevišķi deputātu kandidāti cīnās savā starpā par ārkārtīgi silto vietu Briselē?
Formāli vēlēšanas notiek pēc partiju sarakstiem, bet faktiski jau katrs cīnās pats par sevi. No partiju viedokļa svarīgi noteikt, cik liels ir katras partijas iekšpolitiskais svars, jo jebkuras vēlēšanas ir precīzākā socioloģiskā aptauja. Tajā pašā laikā partiju sadalījums EP vispārējā līmenī vietējām partijām ir stipri otršķirīgs. Acīmredzot arī tāpēc neviena liela ideoloģiskā grupa (teiksim, sociāldemokrāti) kaut kādu vienotu visas Eiropas kampaņu nerīko. Ja vēl pieskaitām visai ierobežotās un vēlētājiem neskaidrās paša EP funkcijas, tad tās kombinācijā ar salīdzinoši lielo EP deputātu atalgojumu, dažādām piemaksām un privilēģijām rada sajūtu, ka EP vēlēšanas ir nesalīdzināmi svarīgākas pašiem kandidātiem nekā viņu vēlētājiem. Tas, protams, netraucē kandidātiem stāstīt par milzīgi svarīgo darbu, kuru viņi tur veic vai arī veiks nākotnes formā, taču cilvēki, kas stāv tālu no tā visa, šīs vēlēšanas drīzāk uztver kā iespēju «uzdāvināt» kādam sev simpātiskam politiķim labu, pieklājīgi apmaksātu darbu.
Ievērojami lielāku jēgu šīm vēlēšanām varētu piešķirt, ja, piemēram, visi ES pilsoņi tiešās vēlēšanās vēlētu kādu no Eiropas Savienības augstākās vadības amatpersonām vai līdztekus EP deputātiem katras valsts pilsoņi ievēlētu arī savas valsts pārstāvi Eiropas Komisijā. Līdz šim visas šīs amatpersonas savos amatos nonāca vienkārša politiskā tirgus rezultātā, kas tikai paspilgtināja to kariķēto Briseles birokrāta tēlu, kāds par tur strādājošiem izveidojies cilvēku prātos. Šāds EP vēlēšanu nozīmes paplašinājums varbūt piešķirtu kaut kādu reālu jēgu runām par jauno ES būtību; par kopējo ES politisko redzējumu; aicinājumiem vairāk iesaistīties politisko procesu veidošanā un tamlīdzīgām līdz šim tukšām frāzēm. Kamēr nekas nemainās, tikmēr arī nepazūd sajūta, ka no katra atsevišķa cilvēka piedalīšanās vai nepiedalīšanās EP vēlēšanās tikpat kā nekas nav atkarīgs.
Pirms dažiem gadiem šo visai miegaino indiferences sajūtu gan nedaudz izjauca draudu mākoņa parādīšanās, ka ES it kā tuvojoties savam sabrukumam. Pēc Breksita ne vienam vien šķita, ka varētu sākties kaut kāds domino efekts un arī citas valstis varētu sekot britu piemēram. Taču ārkārtīgi neveiklā un nebeidzamā Lielbritānijas «izstāšanās» paradoksālā kārtā ES tikai nostiprināja.
Lai gan jaunākie Europe Elects aptauju dati liecina, ka tā dēvētie eiroskeptiķi un populisti palielinās savu ietekmi nākamajā EP, šis mandātu skaita palielinājums būs nepietiekams, lai turpmākajos piecos gados viņi spētu nopietni apdraudēt ES vienotību vai būtiski mainīt ES sociālpolitisko vai ģeopolitisko orientāciju. Tas, ka reāli draudi ES pastāvēšanai ir būtiski mazinājušies un arī turpmāk galvenajos vilcienos nekas nemainīsies, ļauj prognozēt, ka dalība šajās EP vēlēšanās būs zema visā ES. Taču no tā nevajadzētu taisīt kādu īpašu traģēdiju. Varbūt tieši tas, ka vēlētāju aktivitāte ir zema, liecina, ka sistēma kaut cik ciešami darbojas.
Tāpēc, ja kādam EP vēlēšanu dienā jāizšķiras, ko darīt - atpūsties pie dabas ar sev tuviem cilvēkiem vai doties uz vēlēšanu iecirkni, bet abas šīs nodarbes ir grūti savienojamas, tad droši dodieties atpūsties un nemokiet sevi ar domām, ka neesat izpildījis kādu mistisku pilsonisko pienākumu.