Kremlis rada konfliktus uz līdzenas vietas
Krievijas spēka struktūras (tā saucamie siloviki) sestdien brutāli izdzenāja demonstrantus, kuri pulcējās pie Maskavas mērijas, lai protestētu pret to, ka ar acīmredzami sadomātiem ieganstiem Maskavas domes vēlēšanās netika reģistrēti varai nelojālie deputātu kandidāti. Dienas garumā tika aizturēti vairāk nekā tūkstoš cilvēku.
Politiskā situācija Krievijā ir būtiski saasinājusies tieši pēdējo mēnešu laikā. Vasara iesākās ar vairākiem varai un silovikiem nepatīkamiem brīžiem. Vispirms Jekaterinburgā iedzīvotājiem izdevās nosargāt pilsētā iecienītu parku no tajā iecerētas milzīgas baznīcas būvniecības. Pēc tam no siloviku bulterjera tvēriena izdevās izraut žurnālistu Ivanu Golunovu, pret kuru apsūdzības bija safabricētas tik baltiem diegiem, ka varai nācās iet uz bezprecedenta rīcību - izlaist no cietuma jau apcietinātu cilvēku. Pa starpu bija vēl arī citas epizodes, kurās siloviki parādījās neglītā gaismā. Kratīšanā pie Federālā drošības dienesta (FDD) pulkveža Kirila Čerkaļina tika atrasti 12 miljardi rubļu; čekistu elites vienības Alfa kaujiniekus aizturēja pavisam vulgārā bankas aplaupīšanā, bet piedzēries FDD majors Pāvels Sterļagovs videokameras filmēšanas zonā nodūra kādu autovadītāju, kurš bija atteicies viņu vest. Šīs slepkavības video izplatījās sociālajos tīklos, mazinot siloviku autoritāti sabiedrībā.
Šajā situācijā silovikiem bija kaut kā jāreabilitējas. Ne jau sabiedrības acīs, kas vispār ne par ko netiek uzskatīta, bet gan sava vadoņa acīs. Tā kā Kremļa saimnieks un siloviki dzīvo savā iedomu pasaulē, kurā visi ar varu neapmierinātie ir tikai un vienīgi ASV apmaksāti aģenti, labākais veids, kā pierādīt savu uzticību un eksistenciālo nepieciešamību, ir pastiprināt spiedienu uz šiem «aģentiem», apspiežot jebkuras protestu izpausmes, daudz nedomājot par ilgtermiņa sekām.
Situācija ir saasinājusies gandrīz uz līdzenas vietas, jo Krievijā municipālās vēlēšanas līdz šim neizraisīja nekādu interesi. Pašvaldību deputāti tikpat kā neko nelemj. Visus lēmumus pieņem pilsētu vai guberņu administrācijas, un vēlētie deputāti pilda vien demokrātijas dekorācijas funkciju. Taču tas, ka Maskavā balotēšanās tiesības tika atņemtas tiem, kuri bija izpildījuši visas likumā noteiktās prasības, izraisīja pamatotu sašutumu daudzos maskaviešos. Viņi vienkārši nevēlējās samierināties, ka ar viņiem tik atklāti nerēķinās, un, vispār, viņus ne par ko netur. Rezultātā radās konflikts, kurš var pat šo dekoratīvo demokrātiju degradēt līdz Centrālāzijas demokrātijas farsa līmenim, tādējādi deleģitimizējot varu.
Situācijas attīstība Krievijā ir ļoti svarīga arī mums, jo Krievija ir ne tikai mūsu kaimiņš, ar kuru mūs saista ekonomiskās intereses, bet arī zināms apdraudējums. Krievijā ir spēki, kuri impērijas teritoriālo sarukumu nekādi nevar pārdzīvot un alkst revanšu. Turklāt 2014. gads, Krimas aneksija un bruņota konflikta izraisīšana Austrumukrainā parādīja, ka efektīvākais veids, kā atjaunot sabiedrības sašķobījušos uzticību varai, ir patriotiskas histērijas radīšana un cīņa ar dažādiem ienaidniekiem. Līdz ar to, samazinoties varas autoritātei, var rasties kārdinājums sarīkot kādu ārpolitisku avantūru, neizslēdzot pat konfliktu ar NATO.
Uz šo mēdz iebilst, ka Kremlī taču nesēž pašnāvnieki vai muļķi. Viņi gan esot gatavi uz bravūrīgām runām un pasaules biedēšanu ar dažādām draudīgām animācijām, bet ne jau uz reālu rīcību. Šiem it kā loģiskajiem argumentiem, kuri mums ļautu atrasties pārliecinošā drošībā, ir divi trūkumi.
Pirmkārt, Kremlī nesēž «pašnāvnieki vai muļķi» daudzskaitlī. Tur sēž tikai viens lēmumu pieņēmējs, no kura arī viss atkarīgs. Šīs vienas personas izteikumi dažkārt liek šaubīties, vai dziļi zemapziņā viņam patiešām nemājo kaut kas pašnāvniecisks. Vēl lielākas šaubas izraisa viņa spējas pasauli joprojām uztver reālistiski, jo jau 20 gadus viņa apkārtnē esošie lišķi viņam cenšas teikt tikai to, ko viņš vēlas dzirdēt. Tas nevar neietekmēt pasaules uztveri. Respektīvi, Putins pieņem lēmumus, balstoties tajā realitātē, kuru viņam uzbur nosacītais Solovjovs, Sečins, Rotenbergs, Bortņikovs vai Gerasimovs.
Otrkārt, ikdienā žvadzinot ieročus un ar tiem spēlējoties, vairākkārt pieaug risks, ka «pie sienas piekārtā bise» var izšaut gluži nejauši. Kaut kāda kļūme, negribēts incidents, kuru normālos apstākļos varētu viegli neitralizēt, saspīlētā situācijā var izvērsties konflikta eskalācijā, jo nevaram taču «zaudēt seju», «noliekties» un «ļaut sevi pazemot». Par laimi, mūsu valsts drošību apdraudoši scenāriji nav ar augstu piepildīšanās varbūtību, taču jebkurā gadījumā situācijas attīstībai Krievijā ir vērts sekot līdzi.