Dārgā latviešu valoda

Vakar Saeima pieņēma grozījumus Pasta likumā, kas paredz nodrošināt abonēto preses izdevumu piegādi 2020. gadā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi bijuši līdz šim. Tas nozīmē, ka drukātās informācijas piegādes maksa nepieaugs.

Lai arī šis lēmums tika pieņemts gandrīz vai vienbalsīgi, tas nebūt nenāca viegli, jo daļā Latvijas sabiedrības valda zināmi aizspriedumi pret drukāto presi. Tā, viņuprāt, ir pārāk konservatīva un «nepareizi» atspoguļo atsevišķas pasaules attīstības tendences, tāpēc ir nevis atbalstāma, bet gan drīzāk nīdējama. Jo ātrāk, jo labāk.

Šāda pieeja ir ne tikai tuvredzīga, bet pat bīstama. Bīstamība nāk no divām pusēm. Drukātās preses panīkums rada, pirmkārt, informatīvā satura noplicināšanos un dzīšanos pēc klikšķu skaita interneta vidē, un, otrkārt, galvenajai masu saziņas telpai pārvietojoties uz interneta vidi, notiek strauja latviešu valodas lingvistiskā noplicināšanās. Lietoto vārdu krājums sašaurinās un izteiksmes formas primitivizējas. Līdz ar to vienlaikus notiek gan informatīva, gan valodnieciskā noplicināšanās.

Satversmē rakstīts, ka latviešu valoda ir valsts valoda, un Satversmes preambulā (daudzu nonievātā) latviešu valoda minēta kā valsts identitāti veidojošs pamatelements. Latviešu valodu lieto samērā neliels cilvēku skaits. Līdz ar to mūsu valoda vienmēr būs zem lielāka vai mazāka «lielo» valodu spiediena. Varam uzskatīt, ka ar striktiem valodas lietošanas likumiem esam spējuši nodrošināt latviešu valodas dominanti mūsu valstī. Šobrīd jā, bet «lielo» valodu ielenkumā šī cīņa par mūsu valodas saglabāšanu ne mirkli nedrīkst atslābt. Īpaši tas attiecas uz latviešu valodas rakstu valodu.

Šeit neliela atkāpe. Valsts prezidents Egils Levits dažādās intervijās ir atbalstījis ideju, ka nepieciešams palielināt valsts finansējumu politiskām partijām, lai tās kļūtu neatkarīgākas no partiju sponsoriem. Es šajā jautājumā ne tikai atbalstu šo prezidenta ierosinājumu, bet aicinu iet vēl tālāk - jādara viss, lai politiskās partijas kļūtu nevis neatkarīgākas no sponsoriem, bet gan pilnīgi neatkarīgas no tiem, it īpaši jau bēdīgi slavenajiem partiju «kasieriem». Kā to panākt, tas jau ir cits jautājums.

Kāds šim jautājumam sakars ar apskatāmo latviešu valodas izdzīvošanas jautājumu? Tāds, ka pēc līdzīgas formulas jārīkojas arī attiecībā uz drukātiem izdevumiem latviešu valodā. Tajā skaitā presi. Ja partiju finansēšanu pārved no ieinteresēto personu finansēšanas uz valsts (sabiedrisko) finansēšanu, tad jāsāk runāt par to pašu informatīvajā laukā. Jā, ir mums sabiedriskā televīzija un radio, kas saņem valsts finansējumu. Šā finansējuma apjoms lielā mērā atkarīgs no pie varas esošo politiķu labvēlības, tāpēc samērā bieži (nesaku, ka vienmēr) sabiedriskie mediji atspoguļo varas viedokli. Jebkurā gadījumā, lai cik objektīvi būtu sabiedriskā televīzija un radio, informatīvā telpa kļūst tikai daudzšķautņaināka, ja to papildina pēc iespējas plašāks drukāto mediju loks.

Nav noslēpums, ka drukātie mediji ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē pārdzīvo grūtus laikus. Internets pamazām nokauj papīra izdevumus. Domas dalās, vai drukātā prese zem interneta spiediena spēs izdzīvot. Patiesības labad gan jāatzīst, ka domas par drukātā vārda nākotni dalās, kad runa ir par lielajām valodām. Piemēram, par tādiem izdevumiem kā New York Times, Frankfurter Algemeine Zeitung, Le Figaro un tamlīdzīgi. Latviešu valodā iznākošajai presei nākotne tiek zīmēta bēdīga. Problēmu saasina vēl arī tas, ka daļa latviešu sabiedrības, kas dīvainā kārtā sakrīt ar to sabiedrības daļu, kas pret Satversmes preambulu izturas klaji nievājoši, latviešu valodā iznākošās preses galu gaida ar ļaunu prieku, uzskatot, ka tādējādi samazināsies politiski ideoloģiskā konkurence. Konkurence, iespējams, patiešām samazināsies, bet, vai tas latviešu tautai nāks par labu ilgtermiņā, ir stipri apšaubāmi.

Tāpēc būtu steidzami jāsāk runāt par latviešu rakstu valodas nodrošinājuma atbalsta mehānismiem. Negribu šeit runāt par konkrētiem priekšlikumiem. Mans mērķis ir cits - par šo problēmu (drukāto mediju finansēšanu no valsts budžeta) uzsākt diskusiju. Sākt par to kaut vai runāt. Skaidrs, ka ne jau nākamā gada budžetā šie jautājumi tiks iekļauti (šeit nerunāju par valsts atbalstu atsevišķām mediju programmām), bet problēma ir jāatzīst un jārisina, ja negribam kļūt par pirmo ES valsti, kurā vairs neiznāk neviens vispārnacionālais dienas laikraksts valsts valodā.