Par seksu, "susaņiniem" un kognitīvo disonansi
Manā jaunībā viss bija pagalam vienkārši – padomju Latvijā mēs dzīvojām iekšpus žoga. Aiz tā bija fantastiskie, tikai filmās redzētie Rietumi – pārtikusi, krāsaina un vilinoša pasaule. Šaipus žoga bija pelēcība, Pirmā maija kurpes un deviņos vakarā PSKP CK plēnums televizorā. Viss bija skaidrs kā divreiz divi – tur ir īstā dzīve, šeit – nožēlojams surogāts.
Jautājums vienīgi, kad tas «attīstītais sociālisms» kopā ar «piecgades triecienceltne» un «druvā minūte dārga» sabruks. Par laimi, sabruka ātrāk nekā varēja cerēt. Diezgan skaidrs bija arī tas, kam vajadzētu sekot. Bija skaidri orientieri un sasniedzamais mērķis. Maksimāli līdzināties attīstītajām valstīm. Varbūt kaut kur arī bija cilvēki, kuri no tiesas sapņoja par komunisma ideāliem, bet man ar tādiem nesanāca saskarties. Citiem vārdiem, viss bija skaidrs.
Dzelzs aizkars pacēlās. PSRS un tās orbītā esošā sociālistiskā nometne klusi aizgāja. Latvija strauji pārvērtās un centās līdzināties tiem, par kuriem agrāk sapņoja. Centība bija liela, varbūt pat pārāk liela, un šīs pārcentības dēļ daudz kas aizgāja greizi, bet ne par to stāsts. Šoreiz gribu runāt par ko citu. Vai šodien, skatoties uz attīstītajās valstīs par labām atzītām tendencēm, ir droša pārliecība, ka viņi iet pareizajā virzienā? Vai darām pareizi, viņiem it visā līdzinoties? Vai turienes sabiedrībā dominējošo pasaules redzējumu gribas pēc iespējas straujāk ieviest arī pie mums? Vai ir šāda skaidrība? Vismaz man nav. Pārāk bieži sāk pārņemt šaubas, vai tiešām tā saulainā nākotne, uz kurieni mūs ved progresīvā cilvēce, ir tā īstā.
Tagad no abstraktā uz konkrēto. Par virsrakstā solīto seksu. ASV Arizonas štata Fīniksas pilsētas tiesa notiesājusi 28 gadus veco skolotāju Britniju Zamoru uz 20 (!) gadiem cietumā par dzimumattiecībām ar savu skolnieku, kurš noziedzīgā nodarījuma (?) brīdī bijis tikai 13 gadus vecs. Lieki piebilst, ka abu intīmā tuvība notikusi pēc abpusējas piekrišanas, jo fizioloģisku īpatnību dēļ vīrietim (lai arī 13 gadus vecam) ir grūti nodarboties ar seksu bez paša gribēšanas. Kad par abu mīlas balodīšu romānu uzzināja puiša audžuvecāki, viņi nekavējoties ziņoja policijai, ka pret viņu pieņemto dēliņu veikts psihi smagi traumējošs vardarbības akts (tiesas blakus lēmumā paredzēts no notiesātās skolotājas piedzīt līdzekļus cietušā psiholoģiskās rehabilitācijas kursam, kā arī piedzīt 2,5 miljonus dolāru kompensāciju no skolas, kas šo «vardarbību» pieļāvusi). Visa šī lieta vainagojās ar nelaimīgās skolotājas notiesāšanu uz 20 gadiem cietumā. Šīs sievietes dzīve ir salauzta, lai neteiktu - pilnībā iznīcināta. Par ko?
Man grūti iedomāties, ka šim jauneklim sekss ar savu visai simpātisko (internetā ir redzama viņas fotogrāfija) 28 gadus veco skolotāju būtu bijis kaut kas nepatīkams vai traumējošs. Drīzāk tas bija viņa sapņu piepildījums. Par ko tik smags sods nabaga skolotājai, kura šo puiša sapni piepildīja? Britnija Zamora samaksāja nesamērīgu sodu par to, lai reālo dzīves praksi varētu piedzīt klāt «modernajai» teorijai par dzimumu simetriju. Proti, cilvēks ir cilvēks, un nav nekādas atšķirības, kādas ir viņa sekundārās dzimumpazīmes. Ja pieredzējuša vīrieša sekss ar trīspadsmitgadīgu meiteni ir riebīgs pedofilijas akts, tad pilngadīgas sievietes sekss ar tāda paša vecuma puisi ir tieši tas pats, ar tieši tādām pašām juridiskām sekām.
Šobrīd «pareizā sabiedrībā» pat iepīkstēties nedrīkst par to, ka vīrieša un sievietes attieksme pret dzimumattiecībām var būt atšķirīga zināmu bioloģisku atšķirību dēļ (jo vieni ieņem, iznēsā un dzemdē bērnus, kamēr otri šajā procesā piedalās visai nosacīti). Šādas runas tiek uztvertas kā ķecerība, jo ir klajā pretrunā feminisma aksiomai, kura nosaka, ka jebkuras attiecības starp dzimumiem ir tikai un vienīgi sociāli konstrukti, kur bioloģijai nav vietas. Teikšu, kā ir. Man personīgi šis genderrelatīvisms nešķiet normāls. Tāpat ka pasaulē valdošā pārjūtīgā attieksme pret intīmas dabas jautājumiem. Tā vien izskatās, ka pa spirāli atgriežamies 19. gadsimta pārspīlētajā smalkjūtībā (nedrīkst ne pieskarties, ne tā paskatīties, turklāt ar atpakaļejošu datumu).
Kāds tam visam sakars ar ievadā minēto? Tāds, ka agrāk bija vienkārši - ir Rietumi, kuri ir neapstrīdams paraugs tam, kam jāseko un kam gribas līdzināties. Tagad, lasot par šādiem tiesas spriedumiem, vairs nav pārliecības, ka «viņi» zina, kurp ved pasauli. Vai tik viņi nav kaut kādi viltus susaņini? Rodas kognitīvā disonanse, bet būt tik «progresīvam», ka izlikties to nemanām, arī negribas.