Nekaunīgais politgrupējumu glābšanās plāns
Saeimā pārstāvētie politgrupējumi, lepni saukti par partijām, nolēmuši gandrīz astoņkārtīgi palielināt sev piešķiramo finansējumu no valsts budžeta. Solis, jāatzīst, visai riskants arī no pašu beneficiāru viedokļa. Lai kādas būtu mūsu tā dēvētās partijas, tās tomēr piedalās samērā demokrātiskā vēlēšanu procesā, un vēlētāju vēlmes ignorēt nedrīkst, lai kā arī to gribētos. Vairākkārtīga finansējuma palielināšana uz nodokļu maksātāju rēķina, kā rāda dažādas aptaujas, neizraisa vēlētāju sajūsmu. Taču politiķi, izliekoties neredzam un nedzirdam sabiedrības neapmierinātību, neapturami iet uz to. Kāpēc?
Sāksim no otra gala. Kāpēc viņi nebaidās vēlētāju dusmu? Tāpēc, ka pastāv liela varbūtība, ka atbildība par šo tautā nepopulāro lēmumu izkliedēsies uz visu politisko spektru. Visi politiskie spēki nobalsos par vairāk naudas sev, un tādējādi visi būs vienlīdz «vainīgi» vai, pareizāk sakot, vainīgs nebūs neviens. Tad rodas nākamais jautājums - kāpēc visas partijas piekrīt šādam, no elektorālā aspekta riskantam, finansējuma palielinājumam. Skaidrs, ka vēlme saņemt vairāk naudas ir bijusi vienmēr, taču, kāpēc tikai tagad ir parādījies iespēju logs šo vilinošo ieceri realizēt? Tāpēc, ka ir izveidojusies tam labvēlīga situācija.
Gandrīz visas Saeimā iekļuvušās partijas no ilgtermiņa perspektīvas atrodas visai labilā stāvoklī. Gandrīz visām draud sadalīšanās un sairums. Tāpēc steidzīgi nepieciešami pasākumi, lai šo sairumu apturētu. Lai to izdarītu, nav izgudrots nekas labāks, kā piešķirt naudu noteiktām izkārtnēm, zem kurām stāvošajiem ap šo naudu saliedēties un pārstāt domāt par iešanu citur vai kādiem citiem alternatīviem variantiem. Turklāt sakritis tā, ka, jo lielāks mandātu skaits, jo lielāks apdraudējums, tāpēc šiem pasākumiem (partijas kasu piepildīšanai) ir nodrošināts nepieciešamais balsu vairākums.
Saskaņa pēc Ušakova (sauksim lietas, kā ir) bēgšanas uz Briseli, korupcijas skandāliem un pirmās vijoles zaudēšanas Rīgas domē atrodas uz izjukšanas robežas. Partijā nerimst savstarpējās pretenzijas un iekšējā cīņa. Vairākkārtējs finansējuma palielinājums noteiktam zīmolam liktu šā zīmola nesējiem nopietni padomāt, vai ir vērts mēģināt dibināt kaut ko jaunu vai iet pie citiem. KPV LV jau ir sadalījusies, un ievērojams finansējuma palielinājums varētu apturēt šīs partijas tālāku eroziju vai pat pilnīgu sairumu, ja izjuktu pašreizējā valdība.
JKP pagaidām izskatās samērā stabila, taču šī stabilitāte var izrādīties šķietama. Partijai ir ļoti izplūduši ideoloģiskie rāmji (ja tie ir vispār). Lai arī zooloģiskais naids pret ZZS ir izrādījies samērā efektīgs cements, nav zināms, cik ilgi šī saistviela darbosies. Zatlera partijas liktenis liecina, ka uz šādas platformas balstīti veidojumi ir pakļauti augstam ilgtermiņa riskam. Tomēr galvenais JKP apdraudošais faktors ir tās kontingents. Partijas redzamākās sejas ir eksaltēti cilvēki, kuriem sanāk vispirms darīt (vai runāt) un tikai pēc tam un tikai atsevišķos gadījumos arī domāt. Jāatzīst, ka šādiem «rīcības» cilvēkiem bieži vien veicas. Gan politikā, gan biznesā, gan arī ikdienas dzīvē. Šeit vārds - veicas - jāsaprot burtiskā nozīmē. Tas ir, kā mainīgs lielums, kas agri vai vēlu beidzas. Muļķīgu, nepārdomātu lēmumu sekas uzkrājas ar prognozējami bēdīgu iznākumu. Papildu finansējums šai partijai nodrošinātu drošības spilvenu pret potenciālo izjukšanu pēc Zatlera partijas scenārija.
Attīstībai/Par! ir savdabīgs veidojums, kurš radies neslēptu aprēķina laulību rezultātā. Vieniem ir idejas, kurām ir neliels, bet stabils pieprasījums politiskajā tirgū, otriem nauda, kura, kā zināms, nesmird. Jaunais partiju finansējuma modelis šo laulību padarītu vēl ciešāku. ZZS pēc kaunpilnās sakāves iepriekšējās Saeimas vēlēšanās atrodas smagā identitātes krīzē, un arī šai politiskajai apvienībai draud izjukšana. Finansiāla saistviela tai ir vitāli nepieciešama.
NA ir gandrīz vienīgā, kurai nav īpaši jāsatraucas par izjukšanu vai identitātes zaudēšanu. Taču arī šai partijai nekad nav bijis nekas pretī saņemt kādus papildu bonusiņus. Savukārt Jaunā Vienotība valdības vadītāja personā iemieso vienmēr visam piekrītošu dežūrsmaidiņu. Mēs kā visi. Rezultātā visas partijas ar nebijušu solidaritāti ir gatavas sadalīt kopējo atbildību par šo nepopulāro lēmumu. Proti, nekaunīgā kārtā, uz nodokļu maksātāju rēķina glābt savas pusbankrotējušās struktūras, faktiski diskreditējot demokrātiju kā labāko valsts pārvaldes modeli.