«Man gan gribētos teikt, ka pats sliktākais eirozonai jau ir aiz muguras, Eiropa lēnām sāk atveseļoties – ir apjautusi kļūdas, visu valstu valdības ir nobažījušās, mazina izdevumus.
Es domāju, ka Eiropa kļūs veselīgāka, un tas dos mums iespēju 2014. gadā iestāties eirozonā,» intervijā izdevumam Lietišķā Diena stāsta Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Britu raidorganizācija BBC aptaujājusi vadošos Eiropas ekonomistus, un 25 no 27 aptaujātajiem prognozē 2012. gadā Eiropā recesiju, tas ir, ekonomikas kritumu. Grieķijas parādu problēma šobrīd jau šķiet nenozīmīga uz Itālijas parādu fona. Itālijai tāpat ir astronomiski parādi, taču atšķirībā no Grieķijas tā nevar izstāties no eirozonas, nesagraujot visu konstrukciju. Tuvākajos mēnešos pienāk lielas Itālijas parāda daļas atmaksas termiņš, un tad arī izšķirsies, vai eirozona turpinās pastāvēt tāpat kā līdz šim vai kaut kādā veidā transformēsies.
Tikmēr Rimšēvičs pārliecinoši klāsta, ka viss sliktākais ir aiz muguras. No vienas puses, var saprast Rimšēviča ierasto mieru un nosvērtību. Ko gan citu viņam būtu teikt? Taču, no otras puses, ja mierīgais situācijas vērtējums kliedzoši nesakrīt ar apkārt notiekošo, tad tas vairs nav nekāds miers, bet gan kaut kāds nejēdzīgs optimisms. Māja deg, bet viens, kuram kabatā ir ugunsdzēsības skapja atslēga, tikai sēž un atkārto: mieru, tikai mieru. Nekas ārkārtējs nenotiek, viss kārtībā, bez panikas! Tas, ka Rimšēvičs kā labs pokera spēlmanis nekādi neizpauž savas iekšējās emocijas, varbūt zināmos gadījumos ir neatsverams pluss, bet ne vienmēr.
Zināma atbildība arī viņam jāuzņemas par noguldītāju paniku, kas pirms dažām nedēļām skāra Swedbank, jo, kad Rimšēvičs un citi banku uzraugi ar vienādi kokainām sejām stāsta, cik viss mierīgi neatkarīgi no patiesās situācijas, tad pilnīgi saprotama kļūst iedzīvotāju reakcija – viņiem uzticēties nevar, jo, ja arī būtu kādas ziepes, tad jau viņi tāpat neteiktu. Un katram gadījumam steidz izņemt savus noguldījumus. Ja laikā, kad visi pasaules mediji runā par eirozonas krīzi, Rimšēvičs ierasti mierīgā tonī stāsta, ka Eiropa atveseļojas, tad Rimšēviča nomierinošā hipnoze pārstāj darboties. Sāk likties pavisam kas cits – Latvijas centrālās bankas vadībā ir cilvēks, kurš neko nesaprot vai izliekas, ka nesaprot, bet kurš ir tik ļoti dziļi iestidzis savā interešu konfliktā (lielajās eiro parādsaistībās), ka izliekas neredzam, kas notiek aiz loga.
Bet aiz loga notiek tas, par ko Rimšēvičam būtu jārunā. Latvijas Bankas vadītājs ļoti daudz runā par fiskāliem jautājumiem, par budžetu un tamlīdzīgām lietām, kas nekādi nav Latvijas Bankas uzdevumu lokā. Atbilstoši likumam par Latvijas Banku tās galvenais un faktiski vienīgais uzdevums ir garantēt cenu stabilitāti valstī, nevis ik pārdien portālā DELFI publicēt PR rakstus par dažādām tēmām (tikai ne par cenu stabilitāti). Latvijas Banka ar sev uzticēto uzdevumu nav tikusi galā, jo tieši tai, nevis valdībai, treknajos gados bija jāatbild par inflāciju, kas pārsniedza 16% līmeni, un tāpat tā pieļāva deflāciju 2009. un 2010. gadā, kas, pēc absolūtā ekonomistu vairākuma domām, ir vēl lielāks ļaunums nekā inflācija. Vienmēr sarunu novirzot uz citiem ar Latvijas Bankas kompetenci nesaistītiem jautājumiem, Rimšēvičam ir izdevies izvairīties no atbildības par nespēju pildīt savus tiešos uzdevumus. Arī tagad viņš runā par visu, tikai ne par to, par ko pats tieši atbild. Proti, par cenu stabilitāti.
Šobrīd visiem tirgus dalībniekiem ir skaidrs, ka eirozonas parādu krīze tiek risināta, devalvējot eiro. Vienkāršā valodā runājot, piedrukājot trūkstošos eiro. Eiro kurss attiecībā pret dolāru ir nokrities līdz pēdējā gada minimumam, bet pret Japānas jenu līdz pēdējo desmit gadu minimumam. Eiro kurss krīt pret vairumu mazattīstīto Āfrikas (!) un Āzijas valstu valūtām, un nekas neliecina, ka eiro kritums tuvākajā laikā varētu apstāties. Tā kā Latvijas lats ir piesaistīts eiro, tad faktiski notiek arī lata devalvācija. No kopējās ekonomikas viedokļa, tas nav nekas slikts – pieaug mūsu konkurētspēja ārpuseiro tirgos. Taču lata pirktspējas jautājums ir tieša Latvijas Bankas prerogatīva. Rimšēvičam būtu skaidri jāpasaka, kas notiks, ja eiro turpinās strauji krist? Vai turēsimies līdz galam, vai paplašināsim koridoru, vai kā citādi reaģēsim? Tā vietā Rimšēvičs kā Latvijas vislabāk apmaksātais PR speciālists ierasti runā par lietām, kas nav viņa kompetencē un uz viņa tiešajiem pienākumiem neattiecas.