Bens Latkovskis / Viedokļi

Saeima galīgajā lasījumā gatavojas pieņemt grozījumus Maksātnespējas likumā, kuri paredz tā dēvētā nolikto atslēgu principa ieviešanu.

Bijušais KNAB vadītājs Normunds Vilnītis nupat publicētajā intervijā žurnālam Playboy apgalvo, ka viņa toreizējā vietniece Juta Strīķe «noairējusi» operatīvās izstrādes lietu pret kādu Valda Dombrovska valdības ministru.

No 1. aprīļa Latvijā ievērojami (līdz pat 40%) pieaugs maksa par elektroenerģiju. Sabiedrība pret šādu uzbrukumu sava maciņa saturam izturas ar tādu kā nolemtību. Ja jau vajag kārtējo reizi atdarīt maku «tirgus liberalizācijas» vārdā, tad atdarīsim. Nav jau pirmā reize, kad «labākas nākotnes» vārdā nesam upuri. Tāds mūsu liktenis, klusi, bet neatlaidīgi programmē politiskie manipulatori.

Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte otrdien nāca klajā ar visai dramatisku pēc formas, bet jokainu pēc satura paziņojumu – Uz Latvijas Televīziju tiek izdarīts masīvs spiediens. Skan dramatiski, taču masīvais spiediens izrādījās vien dažas publikācijas presē un daži žurnālistu jautājumi.

Kijeva liesmo. Barikādes nodala ne tikai dažādas sabiedrības grupas, bet šķeļ visu valsti. Izvirzās jautājums par Ukrainas kā vienotas valsts nākotni.

Astroloģijā visas zodiaka zīmes dalās četrās grupās – zemes, gaisa, ūdens un uguns zīmēs. Ja līdzīgi klasificētu valdības, tad Laimdotas Straujumas valdību droši varētu dēvēt par zemes zīmes valdību. Ne tikai tāpēc, ka pati Straujuma nāk no Zemkopības ministrijas, bet gan tāpēc, ka valdībā ir aicināti cilvēki, kuri nav tendēti runāt par zvaigžņu nešanu no debesīm, bet gan darīt lietišķus, pavisam ikdienišķus darbus. Tādus darbus, kas nesola dedzīgu atzinību noteiktās aprindās, bet bez kuru izdarīšanas tautai maizes rieciens var palikt plānāks un garoza cietāka. Valdībā nav neviena, kurš būtu kā Roberts Ķīlis vai Edmunds Sprūdžs – ar milzu pretenzijām uz vieduma pārāko pakāpi, bet pavisam mazu spēciņu, lai kaut ko reālu spētu izdarīt.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis intervijā NRA izsaka diezgan strīdīgu pieņēmumu, ka sievietes politikā, tāpat kā biznesā, izjaucot spēles noteikumus un ar savu darbošanos kopumā negatīvi ietekmē valsts vai uzņēmuma darbības rezultātus.

Drukātie mediji piedzīvo ne tos labākos laikus. Īpaši smagi iet dienas laikrakstiem, kuriem grūti konkurēt ar interneta portāliem.

Var tikai piekrist žurnāla Ir galvenās redaktores Nellijas LočmelesTjarves teiktajam LTV raidījumā Sastrēgumstunda, ka visa pamatā jābūt principiem. Gan valdības veidošanā, gan to personu izvēlē, kuri sabiedriskajā televīzijā pārstāv sabiedrību tā dēvētajos diskusiju raidījumos. Ja šie principi ir izplūduši un neskaidri, tad beigās sanāk muļļāšanās, kas visiem jau apnikusi līdz kaklam.

Pieredzējušās politiķes Laimdotas Straujumas izvirzīšana par premjerministra kandidāti izraisījusi pretrunīgu reakciju.

Sociālajos tīklos klejo kāda asprātība. Proti, Vaira VīķeFreiberga pierādījusi, ka par Latvijas prezidentu var būt sieviete; Valdis Zatlers – ka par prezidentu var būt jebkurš; savukārt Andris Bērziņš pierādījis, ka prezidents var nebūt vispār.

Aizvadītais gads Latvijā diemžēl pagājis traģiskā zīmē. Lai kā to negribētos teikt, bet 2013. gads nepaliks vēsturē kā izcili noorganizētu Dziesmu un deju svētku vai Latvijas 90 gadu jubilejas svinību gads. Tas uz visiem laikiem paliks gads, kurā sabruka Maxima, paņemot 54 cilvēku dzīvības.

Latvijā politiķi bieži atkārto, ka Latvija ir parlamentāra republika un prezidents vairāk pilda reprezentatīvas funkcijas, izņemot to vienīgo reizi, kad viņš, nosaucot premjera kandidātu, ir situācijas noteicējs.

Valdības izveidotā «sabiedriskā» komisija Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai jau no tās izveides brīža radīja vairākus jautājumus. Kāpēc šo komisiju veido un finansē valdība? Kāpēc tieši šie neslēptie Vienotības atbalstītāji – Voika, Rubesa, Kažociņš – izvirzīti komisijas galvgalī?

Nesaskaņas, ultimāti, augstprātība, savstarpēja neuzticēšanās, greizsirdība ir vārdi, kas raksturoja līdzšinējo valdošo koalīciju. Jau vasarā Valsts prezidents Andris Bērziņš valdošo gaisotni valdībā nodēvēja par vājprāta murgiem.

Pēc tāda mēroga traģēdijām, kādu nupat piedzīvojām, tautā ir dzirdama vēlme kaut ko būtiski mainīt. Turklāt noteikti uz labo pusi. Tā dzīvot kā līdz šim vairs nedrīkstot, skan šajās dienās no dažādām pusēm. Vai šādai apņēmībai ir arī kāds reāls segums vai arī tā būs tikai kārtējā nerealizētā Jaungada apņemšanās citu aizmirsto apņemšanos starpā?

Ja sudraba lietas ilgstoši tur atvilktnē un regulāri nespodrina, tad tās apsūbē. Somerseta Moema romānā Teātris, pēc kura motīviem Jānis Streičs uzņēma tāda paša nosaukuma filmu, galvenā varone Džūlija Lamberte saka: «Jo lielāks aktieris, jo ilgāka pauze.»

Tas, ka Zolitūdes traģēdijas pirmais politiski cietušais izrādīsies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks Mārtiņš Šics, pārsteidz tikai pirmajā brīdī. Pietiek atcerēties mūsu valstī valdošos tikumus, lai viss nostātos savās vietās un gribētos izsaukties: «Nu, protams, bet kurš gan cits!» Tas izriet no vispārējā cīņas likuma.

Grūtā brīdī vienmēr atklājas, kas kurš ir. Brīdī, kad apkārt viss brūk un jūk, parādās – kurš ir tas, uz kuru var paļauties.

Prezidents Andris Bērziņš sestdienas rīta intervijā LTV1 skarbi nosauca Zolitūdes traģēdiju par neaizsargātu cilvēku slepkavību. Tomēr aiz šiem skaudrajiem, bet neapšaubāmi patiesajiem vārdiem nedrīkstētu aizmirst viņa teiktā sistēmisko daļu. Proti, ka valsts pārvaldes sistēma ir novesta līdz pilnīgai bezatbildībai un tā ir jāmaina.

Gan aizsardzības ministrs Artis Pabriks, gan Rīgas mērs Nils Ušakovs Latvijas politiskajā ringā ierindojami smagsvaru kategorijā.

Rīga starptautiski pazīstama kā jūgendstila galvaspilsēta. Ārzemnieki staigā pa Alberta, Elizabetes ielām, un augšup pavērstās galvas grozās visriņķī, aplūkojot jūgendstila ēku fasāžu rotājumus.