Katram laikam ir sava politiskā retorika. Pēdējais topa izteiciens ir «nespēja sadarboties ar nozari». Šo teicīklu piektdienas rītā pēc Vienotības valdes sēdes aktualizēja šīs partijas līdere Solvita Āboltiņa, attiecinot to uz kultūras ministri (bijušo, esošo?) Žanetu JaunzemiGrendi (NA).
Ja atziņa par nespēju sadarboties un komunicēt attiektos vienīgi uz JaunzemiGrendi, mēs visi varētu sinhroni pamāt ar galvu, sak, jā, nemācēja ministre runāt dzejas, romānu un operas libretu valodā, ko nu vairs. Taču – tavu brīnumu! – komunikācijas problēmas piemetušās teju visiem ministriem, par ministru galveno šefu nemaz nerunājot! Tāpēc dziesma vairs nav tikai par veiksmīgi atspārdīto eksministri JaunzemiGrendi, bet gan par daudz ko vairāk – par valsti, kā smejies.
Nav ko liekuļot: komunicēt (saprasties) un sadarboties ar nozari divus gadus nespēja izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis (RP). Vienotība bija pacietīga un klusa kā aizmirsts penālis. Komunicēt ar nozari – tos pašus divus gadus – nespēja arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP). Arī attiecībā uz viņu Vienotība izlikās par beigtu zivi – ne pīkstiena, ne burbuļa! Kaut gan abi bija tādas katastrofas, ka dubļu straumju nošļūdeņi Andu kalnos, salīdzinot ar šo ministru darbību, ir zīdaiņu pirmsaizmigšanas šļupsti...
Joprojām ar nozari nespēj saprasties veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība), savukārt ar nozares aprūpējamajiem – labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). Neko daudz labāk neveicas arī jaunajam izglītības ministram Vjačeslavam Dombrovskim (RP), bet pavisam savādi uzvedas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP), iejaukdamies satiksmes ministra Anrija Matīsa (bezpartijisks) kompetencē un līdztekus mēģinādams nīcināt Latviju kā tranzīta valsti, pakļaujoties Reformu partijas histēriskajam spiedienam. Nekādus dižvaroņdarbus nav paveicis arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (NA), ja nu vienīgi – iestājies par Imantas hakera Denisa Čalovska izdošanu ASV. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) savu izcilo komunikāciju un izpratni par valsts pārvaldi nodemonstrēja sociālajā vietnē twitter.com, «paužot sašutumu» par ceļu būvniekiem, kuri remontē ceļu, viņaprāt, nepiemērotā laikā. It kā pats neatrastos pie vadības grožiem, kas, pareizi raustīti, mudinātu valsts pārvaldi, tostarp sačakarēto ceļu nozari, doties pareizā virzienā. Nevienam no viņiem premjers Dombrovskis nav pieprasījis demisionēt. Vai tiešām valdības stabilitātes dēļ? Bet varbūt tāpēc, ka, padzenot JaunzemiGrendi, kas neprata komunicēt ar sevišķi jūtīgo Operas Žagaru, Nacionālajai apvienībai – zaļzemnieku līdera Augusta Brigmaņa vārdiem runājot – Vienotība parāda «īsto vietu»? Sak, nebāzieties, kur jūs neprasa, proti, demogrāfijas problēmu, uzturēšanās atļauju un citu svarīgu jautājumu risināšanā! Un vispār – varat arī nokāpt no valdības kuģa, mēs spējam turēt kursu arī mazākumvaldības sastāvā! Gan jau ZZS mūs pabalstīs! Taču, ja Dombrovskis un viņu apkalpojošais politbirojs izrādītu atzīstamākas šaha spēlētāju iemaņas, taptu skaidrs, ka izdevīgāk ir turēt valdībā pusaudzīgi nepaklausīgos nacionāļus, lai viņus kontrolētu, nevis palaist tos opozīcijā, līdz kurienei koalīcijas kārnā roka nesniedzas. Bet ZZS... Gan jau ZZS pratīs paprasīt kārtīgu samaksu par balsojumiem, kas Dombrovskim&Co būs būtiski.
Taču, turpinot komunikācijas tēmu, par Ministru prezidentu Dombrovski galīgi nav vērts iespringt. Viņš nekomunicē vispār: to pelēcīgo atrunāšanos, kas no viņa plūst jau gadu gadiem, nevar nosaukt par komunicēšanu. Var jau būt, ka premjers Dombrovskis dedzīgi sarunājas ar «kultūras cilvēkiem», iespaidojoties no dažu nenormāli populāru rakstnieču un dzejnieču revolucionārās pārliecības, lai nedēļas nogalēs varētu pieņemt valstiski svarīgus lēmumus, kādus viņš nav pieņēmis nekad un nekādā dvēseles stāvoklī. Tur nav, ko nesaprast: «kultūras cilvēkus», kaut arī tie ir tikai daži, jāuzklausa, jo ar viņiem ir vieglāk komunicēt nekā ar tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri, maigi sakot, spļaudās par premjera konsekventi popularizēto «Latvijas veiksmes stāstu».
Nevienam šajā valdībā nav nekādu tiesību plātīties ar kaut kādiem mistiskiem «veiksmes stāstiem». Tādu vienkārši nav! Ja veiksmes stāsti ir, tad tie atrodami tautā, turklāt – nevis pateicoties «valdības rūpēm», bet gan par spīti tām. Pietiek reiz liekuļot, norādot uz kādas citas partijas ministra «komunicēšanas neprasmi», ja pašu runāšanas un skaidrošanas prasmes ir līdzvērtīgas Amazones barakudu «komunikācijai», kuru princips ir – klusējot apēst. Visprātīgākais šodienas valdībai būtu – demisionēt. Tūlīt. Ne tikai par neprasmi komunicēt ar savām pārraugāmajām nozarēm, bet par nemākulību vispār kaut ko paveikt. Par melīgiem solījumiem un atbaidošu vienaldzību. Par provinciālu augstprātību un noziedzīgu neiedziļināšanos tautas vēlmēs un cerībās. Un, protams, par nesen piedzīvoto liekulības operu, kas ir tikai viena epizode šīs valdības savādās eksistences eposā.