«Šads konkurss pazemina LATVIJAS dzives līmeni, jo ir balagāns, ja t.i.internacionāls, kāpēc tas notiek krievu val., nezinu nevienu dziedātaju, kas kaut ko būtu sasniegusi pēc ša konkursa, tie, kas ir par JAUNO VILNI, tie visi ir pret LATVIJAS neatkarību!» – šis jaukais rakstījums kādā no komentāru lapām ataino vispārējo sašutumu, kas ar gadskārtu ieražu regularitāti uzbango Latvijas sabiedrībā, sagaidot kārtējo Jauno vilni Dzintaru koncertzālē. Šogad pretestība pret muzikālo konkursu ir daudzkārt spīvāka: Krievijas bezkaunīgā militārā agresija pret Ukrainu cilvēkos raisa dusmas un trauksmi, un kaimiņzemes novajavolna tiek uzskatīta par līdzīgu agresiju, tikai – ar muzikālu novirzienu.
Sašutuma viļņus vēl bangainākus dara mūsu premjerministres Laimdotas Straujumas atbilde uz jautājumu par to, vai Jaunais vilnis jāaizliedz. «Neuzskatu, ka mums tas jāaizliedz,» laikrakstā Diena izteikusies Straujumas kundze. Bet tur tiekas ne tikai mākslinieki, tā laikraksts. «Ir drošības iestādes, kas uzmana, ja ir bažas par to. Bet mēs nevaram ierobežot mākslinieku darbu,» tā atkal premjerministre.
Ir vairāki aspekti, kas jāievēro, pirms sašust tālāk un skaļāk, pretējā gadījumā daudzviet izskatās, ka cepšanās par Jauno vilni ir tāds personiskā foršuma un neapšaubāmā patriotisma līmeņa rādītājs un garants. Kā rakstīja augšminētās replikas autors: ja tu esi par Jauno vilni, tad tu esi pret Latvijas neatkarību! Saprotami līdz primitīvismam. Tāda aksioma trāpa nevis pa uzaci, bet tieši pa aci. Bet palūkosimies, kas notiek. Pirmkārt. Konkursa Jaunais vilnis producents ir Krievijas kompānija ARS, savukārt finansētājs (un tātad arī noteicējs) ir Krievijas Valsts televīzijas un radioraidījumu kompānija (Всероссийская государственная телевизионная и радиовещательная компания), kuras kanālu skaitā ir arī Rossija 1 un Rossija RTR, kas translē konkursa norisi. Pēdējo uz trim mēnešiem pievēra mūsu Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), jo tā konstatēja, ka minētais kanāls nodarbojas ar kara propagandu. Tātad – varbūt sāksim sašust NEPLP virzienā, kas tomēr – acīmredzot! – ļaus šiem kanāliem translēt to mūsu tik nīsto konkursu?
Otrkārt. Valdības vadītājs nav gluži tas pats, kas sociālā tīkla komentētājaktīvists, kas var atļauties publiski izbļaut agresīvus, dumjus vai vientiesīgus domugraudus. Kaut gan es un droši vien arī daudzi citi latvju pavalstnieki vēlētos, lai Straujumas kundze pret Jauno vilni attiektos ar tikpat principiālu bardzību kā pret bijušo vides ministru Eināru Cilinski, kas tika padzīts pēc tam, kad bija publiskojis nodomu piedalīties 16. marta gājienā, tomēr ir grūti iedomāties, ka viņa valstiskā līmenī ķertos klāt kaut kādam krievu popmūzikas pasākumam, pasludinot to par aizliegtu. Pavisam cita lieta – viens otrs Jaunā viļņa VIP solists, kas atklāti paudis atbalstu Putina noziedzīgajai politikai Ukrainā, ir godam nopelnījis, lai viņam liegtu iebraukšanas vīzu Latvijā. Te nu darbs drošības iestādēm, kuras pieminēja Laimdota Straujuma.
Apbrīnojama tomēr daudzu latvju bālenīšu prasme zaudēt pašcieņu elementārās situācijās. Tā vietā, lai attīstītu un atbalstītu visu latvisko, kas varētu būt pamatīgs pretspars krievu popkultūras spiedienam, krietnais latvis konsekventi to nīst. Anonīmas mēslu čupas tiek krautas virsū lieliskam latviešu dzejniekam, tiek nozākāts izcilākais latviešu komponists, tiek apņirgts viss, kas košāks un citādāks par peļu pelēko.
No kurienes šī traģiskā mazvērtības liga? Nezinu, no kurienes, varbūt pie vainas dažnedažādas okupācijas, kuru sekas veselam mazohistu baram patīk apzelēt, transformējot to visu nevis patriotismā un visa latviskā mīlestībā, bet gan absolūtā pašcieņas zudumā. Visbiežāk kroplā latviešu valodā «patriotiskas» bļaustīklas vicina verbālās dūrītes. Ja tā, tad lai notiek tas Jaunais vilnis, vismaz būs ļautiņiem kārtīgs ikdienas ciešanu avots, jo – kur gan citur smelties spēku tādam patriotismam, kas ietilpst vien anonīmos spļāvienos un zākās? Varbūt pašcieņu var atgūt, nevis anonīmi šļakstinoties interneta komentāros, bet gan attiecīgajos Jaunā viļņa datumos drosmīgi ejot piketēt pie Dzintaru koncertzāles, kad krievu popa veczvaigznes defilēs pa kūrorta kičīgi sarkano paklāju? Tad tas ciešanu vilnis būs patiess un patriotisms – vismaz plakātiski taustāms.
P.S. Pati neesmu apmeklējusi Jauno vilni, netaisos to darīt, kā arī atturēšos atrasties Majoros un Dzintaros šā festa laikā. Tiem, kas nevēlas «patriotiski ciest», iesaku šajā laikā doties uz laukiem.