Vates cilvēki
«Tas nav mūsu karš. Tas ir Putina karš,» kādā intervijā teic Krievijas opozīcijas politiķis Boriss Ņemcovs. Viņš dzīvo Krievijā un – tāpat kā daudzi citi šīs valsts aktīvie cilvēki – kliedz, protestē pret Kremļa slepkavniecisko un nodevīgo politiku, kuras rezultātā Eiropa piedzīvo visīstāko karu. To, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, saprot visi, izņemot pašu Putinu un viņa virssulaini Lavrovu, kurš pilnīgā nopietnībā murgo par to, ka nekāda kara nav, bet ir tikai datorspēlītes, kurās virtuāli kareivji mirst virtuālā nāvē. Melu un cinisma sacensības būtu pat aizraujošas, ja vien Kremļa slimnieku agresija neapdraudētu visu pasauli.
Pēc nule notikušā samita Minskā, kurā piedalījās gan Ukrainas prezidents Petro Porošenko, gan Krievijas vadonis Vladimirs Putins, pēdējais parādīja, ka viņam Porošenko miera plāni ir dziļi pie elkoņa: masīvs Krievijas armijas iebrukums Ukrainā sākās gandrīz tūlīt pēc samita beigām. Kad Eiropa attapās no bezkaunības, ko nospļaujoties izrādīja Putins, tā saņēmās un piedraudēja ar jaunām sankcijām. Putins nepalika atbildi parādā un ierosināja sadalīt Ukrainu: tās austrumos esot jāveido jauna valsts. Novorossija, vai? Beidzot okupants īsiem un konkrētiem vārdiem paskaidroja, kāpēc viņš ieguldījis tik milzīgus līdzekļus gan fiziskajā, gan virtuālajā propagandas karā ar Ukrainu: lai uztaisītu sauszemes koridoru no Krievijas līdz okupētajai Krimai. Plāns tālredzīgs un putiniski pareizs. Vai jāgaida, kad 21. gadsimta izcilākais agresors izdomās paplašināt savu «krievu pasauli» tālāk uz Rietumiem?
Vairs ne par ko nav jābrīnās. Ne par putingēbelsa propagandas apmātajiem Krievijas krieviem, ne par daudziem Latvijas bāleliņiem, kas arī pakļāvušies šim masīvajam uzbrukumam. Protams, nav vērts brīnīties arī par Eiropas Savienības kuslajiem mēģinājumiem pakratīt līku pirkstu Putina degunpriekšā. Patiesībā ir bezgala jāpriecājas par ārkārtīgi nopietnajām aktivitātēm, kas vējo no ES un tās atsevišķu valstu puses. Tā, piemēram, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas parlamentu ārlietu komisiju priekšsēdētāji nule pieņēmuši paziņojumu par situāciju Ukrainā. Tajā teikts: «Krievijas Federācijas mērķtiecīgā rīcība, kas ir pretrunā ar divpusējiem un daudzpusējiem līgumiem par Ukrainas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kā arī tiešais militārām teroristu vienībām sniegtais atbalsts apdraud ne tikai Ukrainas un tās kaimiņvalstu drošību, bet arī Eiropas Savienības un NATO dalībvalstu drošību un visas Eiropas stabilitāti.» Tas vēl nav viss! Komisiju priekšsēdētāji «stingri nosoda» Krievijas aktivitātes. Lūk, no «dziļām bažām» esam jau tikuši līdz «stingram nosodījumam», kazi, varbūt drīz sagaidīsim arī «bezgalīgi stingru nosodījumu». Protams, Krievijas darbība tiek nodēvēta par agresiju, militārām aktivitātēm, notiekošais Ukrainā – par krīzi un vēl nez kādos eifēmismos, bet neviens mūsu visgudrajā Eiropas Savienībā nevēlas lietot vārdu «karš». Nav arī dzirdēts, ka ES valstu vadītāji uzrunātu savus pilsoņus un mobilizētu viņus solidaritātei ar Ukrainu. Eiropiešiem šķiet, ka karš Ukrainā – tas ir kaut kur ļoti tālu? Nē, tas ir tepat blakus. Un Putins arī nedomā, ka Eiropa atrodas citā kontinentā. Viņam tā ir rokas stiepiena attālumā.
Elegants klusums valda arī pie mums. Nē, ne mūsu virtuvēs – tur diskusijas par Ukrainu iet vaļā uz vella paraušanu. Pašapmierinātība mierīgi nogūlusi mūsu valdīklu namos Brīvības ielā un Jēkaba ielā. Var jau saprast, ir citas, svarīgākas darīšanas: Saeimas vēlēšanas tuvojas, Vienotībai jātur īkšķis par bijušā premjera Dombrovska ietikšanu kaut kādos ES amatos... Pa to laiku Putina partijas Vienotā Krievija sadarbības partneris Jānis Urbanovičs (SC) pareģo Latvijai «genocīdu, slepkavības etnisko jautājumu dēļ», Latvijas (!) pārstāve Eiroparlamentā, deputāte Tatjana Ždanoka (Krievu savienība), mulsi smaidīdama, sirsnīgi draudzējas ar «Doņeckas tautas republikas» bandītiem, savukārt «Ludzas teroristi» piesola «asinspirti» arī Latvijā. Bet kopumā «viss kārtībā, ak, cienījamā kundze».
Nē, nav viss kārtībā. Daudzi dzīvo, kā vatē ievīkstīti. Laiku pa laikam caur mīkstajām šķiedrām iespraucas ziņas par Ukrainu, un vates cilvēkiem šķiet, ka vārdkopa «sīvas kaujas» ir tikai datorspēļu vai filmu leksika. Bet tas viss notiek tepat blakus un pa īstam. Un tad rodas tikai viens jautājums: kāpēc jūs, kas atrodaties pie Latvijas kuģa stūres, klusējat, kā zemi saēdušies? Vai tiešām jums neienāk prātā kādreiz uzrunāt tautu, uzmundrināt, iedrošināt to? Vai gribulis iesēsties Saeimas krēslos un cepšanās par ekspremjera Dombrovska eventuālo eirokomisāra amatu ir galvenie dienaskārtības jautājumi šodienas Latvijā? Vai jūs, vates cilvēki, vispār protat runāt ar tautu?