No ratu pakaļas izbirušie

© f64

Savulaik nacionāļu izplatītais brīdinājums «Krievi nāk!» ir izšķīdis nievās un vieglprātībā, sak, ko jūs tur, pamuļķie nacionālisti, sējat nepamatotu paniku un apšaubāt latviskās drosmes un pašapziņas betoncieto mūrējumu! Mēs esam stipri, mēs esam vareni! – atliek pavicināt rokas, paplivināt vainadziņu virs galvas, un mēs topam faktiski neuzvarami, un nekādi «krievi nāk» nespēj mūs nedz lauzt, nedz liekt. Dziesmoto revolūciju iedvesmoti, mēs paļaujamies vien uz Lielvārdes jostas latviskā raksta viedajiem noslēpumiem un Pokaiņu meža burvestībām, nevis racionāli pievēršamies, piemēram, aizsardzības budžeta stiprināšanai vai valstiskuma izpratnes audzināšanai skolās. Gan jau viss, kā smejies, būs kārtībā.

Bet kārtībā nav nekas. Brīdinājums par «krievu nākšanu» kļūst nepatīkami reāls: Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs «tautiešu konferencē», kas nesen notika Latvijā, izteicās, ka Maskava nesamierināšoties ar «lienošo uzbrukumu krievu valodai», jo «zināmie Latvijas un Igaunijas varasiestāžu soļi, kas vērsti uz krievu valodas statusa un stāvokļa apspiešanu», esot rupji cilvēktiesību normu pārkāpumi. Izrādās, ārzemēs esot ārkārtīgi daudz krievu, «veseli krievu pasaules segmenti», kas sastopoties ar nopietnām problēmām savu tiesību un likumīgo interešu nodrošināšanā, un – kas trakākais – apkārt zeļ un plaukst rusofobija, nez, kāpēc gan?! Un, lai izbeigtu šo baiso rusofobiju, krieviem katrā ziņā vajadzēs iet palīgā.

Slima kāmja murgus par lienošajiem uzbrukumiem un krievu pasaules segmentiem varētu arī ierakstīt skurstenī, taču tie savādā kārtā sasaucas ar 1939. gada Hitlera darbībām, sagrābjot Sudetiju un iznīcinot Čehoslovākiju: arī tur bija «nabaga apspiestie vācieši», kurus steigšus vajadzēja glābt. Tāpat Kremlim šogad vajadzēja glābt «krievu pasaules segmentus» Ukrainā, kur «glābšanas darbos» gājuši bojā jau vairāk nekā trīsarpus tūkstoši cilvēku. Kas var garantēt, ka agresori nesagribēs «glābt» arī mūsu «apspiestos krievus», lai aizsargātu viņu «likumīgās intereses»?

Neviens to nevar garantēt. Sevišķi apstākļos, kad mēs paši, latvieši, nespējam novērtēt nedz savas valsts esamības unikalitāti, nedz reālos draudus tās eksistencei. Latviešiem daudz būtiskāk ir sadalīties sīkpartiju riekšavās un cerēt, ka tās neizbirs no ratu pakaļas pa ceļam līdz ilgotajam Saeimas ķeblim, kamēr kremlini, nošķinuši pa latvietim un sasprauduši pirkstu starpās, rāda vienu, bet kārtīgu dūri. Sīkpartiju vadoņi dīžājas kā blusu cīņu uzvarētāji, kamēr kremlini, klusi smīkņādami, bruģē celiņu uz varas gaiteņiem. Bet vientiesīgais vēlētājs, kam, protams, apnikusi latvisko partiju mūžīgā mērīšanās ar politiskajiem krāniņiem, gatavs pievērsties prokremliskajiem saskaņas solītājiem, kuri došot mieru, laimi, sociālās garantijas un – nekādu mērīšanos! Tikai šis latviskais vēlētājs, kas gatavs pārmest kažoku pie Saeimas vēlēšanu urnas, pagaidām nesaprot, ka ar savu pārmetienu viņš atvērs vārtus «krievu pasaules segmentam», kas gatavs jebkurā mirklī pārsegmentēt visu Latviju, glābjot še dzīvojošos un pilnībā «apspiestos» krievus. Kad viņi būs «atbrīvoti no apspiestības», diez vai kāds no viņiem iedomāsies, ka pret rezervātos dzīvojošajiem, savādā «suņu valodā» runājošajiem aborigēniem vajadzētu ievērot kaut kādas tur cilvēktiesību normas...

Tāpēc rūpīgi, ļoti rūpīgi jāpadomā, pirms doties uz vēlēšanu iecirkni. Tas, ka jādodas, ir skaidrs. Taču ir tikai divas iespējas, ko varam izmantot, paņemot žūksni ar biļeteniem. Pirmkārt, neaizrauties ar bezcerīgu sīkpartiju jūsmīgu atbalstīšanu, kas loģiski noved līdz vēlētāja balss iemešanai vēstures mēslainē. Otrkārt, atcerēties, ka «krievu pasaules segments» var vienādi bezkaunīgi ienākt Latvijā tāpat kā Ukrainā vai Gruzijā, vai jebkurā citā valstī, kas «kļūdaini» iedomājas, ka ir suverēna un neatkarīga valsts. Tieši tāpēc šīs Saeimas vēlēšanas ir svarīgas Latvijai, iespējams, kā vēl nekad. Vieglprātība, spītība, atriebības kāre vai vienaldzība var atspēlēties vairāk nekā sāpīgi, un tad no ratu pakaļas izbirsim mēs visi, ne tikai riekšava ar politiskajām partijām.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.