„Tiesiskais reiderisms”. Cīņa ar vējdzirnavām?
Uzņēmējdarbības vide ir viens no tiem jautājumiem, kuri nekad nepazūd no sabiedrības dienaskārtības. Pēdējā laikā šim jautājumu blokam pievienojusies jauna tēma – reiderisms (uzņēmumu pretlikumīga pārņemšana). Šodien par reiderisma ietekmi uz biznesa vidi un investīciju drošību runā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajā diskusijā, bet Neatkarīgā uz sarunu par to, kā uzņēmējus ietekmē tā dēvētais „tiesiskais reiderisms”, aicinājusi Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas vietnieci Inesi Lībiņu - Egneri, SIA Nordic Partners Properties valdes priekšsēdētāju Elitu Moiseju un LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docentu Aivaru Lošmani.
- Viens no šīs vasaras skaļākajiem skandāliem bija visu koncernā Nordic Partners ietilpstošo uzņēmumu kontu apķīlāšana, lai nodrošinātu viena šā koncerna uzņēmuma – NP business centre mazākuma akcionāra – ASV ofšora Menard Port LLC prasību par piecu miljonu eiro iespējamo zaudējumu piedziņu. Kāpēc tiesa apķīlāja visu 26 koncernu uzņēmumu kontus, lai gan strīds bija tikai starp diviem akcionāriem vienā no koncerna uzņēmumiem?
Aivars Lošmanis : - Prasītājs bija iedomājies, ka atbildība jāprasa no visiem koncernā iesaistītajiem uzņēmumiem. Galvenā problēma bija prasības pamatojamā. Profesionālam tiesnesim bija uzreiz jāpamana, ka prasīt atbildību no pārējiem koncerna uzņēmumiem ir diezgan problemātiski. Prasība nebūtu jānodrošina pret visiem attiecīgajā strīdā malā esošajiem uzņēmumiem – Laimu, Staburadzi un citiem.
Elita Moiseja: - Ja paskatāmies uz prasījuma summu un uz ekonomisko situāciju valstī, tad jebkuram ir skaidrs, ka neviens nevar nopelnīt tādu summu šajā valstī un šajā jomā. Cik adekvāta ir prasība? NP Business centre ir samērā neliels nekustamā īpašuma objekts –astoņi hektāri Šampētera ielā. Tur ir vecas ēkas, kas tiek renovētas un iznomātas nomniekiem. Menard Port LLC prasība ir par laika periodu kopš 2007. gada. Jebkurš zina, ka trīs no šiem gadiem bija smagas krīzes gadi, un īpaši smagi krīze skāra nekustamā īpašuma jomu. Nomas maksas nokrita par vismaz četrdesmit procentiem, nomnieki tika zaudēti, un šis parks pat netika iznomāts uz pilnu slodzi. Mūsu apgrozījums pēdējā gada laikā ir 1,2 miljoni eiro. Krīzes laikā tas bija divreiz mazāks. Tad kā Menard Port LLC domā: viņi ir nopelnījuši, un mēs viņiem esam nozaguši piecus miljonus piecu gadu laikā? Kurš normāls cilvēks var iedomāties, ka ieguldot 33,33 procentus intelektuālā ieguldījuma kādā nekustamā īpašuma objektā, piecu gadu laikā iespējams nopelnīt piecus miljonus?!
- Tātad visiem NP koncerna uzņēmumiem tika paziņots, ka viņu konti ir apķīlāti, un lai arī teorētiski tiem visiem ir pietiekami finanšu līdzekļi, praktiski uzņēmumi palika bez naudas. Kā šādā situācijā uzņēmumam iespējams izdzīvot un strādāt tālāk?
E.M.: - Mums nepaziņoja, mēs, atnākot uz darbu un vēloties veikt maksājumus, konstatējām faktu, ka 26 uzņēmumiem konti ir slēgti. Mēs nezinājām, kad un vai šos kontus atbloķēs, bet mums nāk nodokļu maksājumi, tuvojas algu izmaksas datumi, jāapmaksā komunālie rēķini un jāpilda citas saistības. Uz mums dīvaini sāk raudzīties mūsu sadarbības partneri. Viņi prasa – kas jums tur vispār notiek? Arī jūs tagad grimstat? Un pat tajos gadījumos, kur vēl nebija iestājušies maksājuma termiņi, cits pēc cita skanēja telefona zvani un jautājumi – kad mēs saņemsim savu maksājumu? Nē, mēs neesam ar mieru gaidīt, nē, mēs gribam avansu... Tā ir ārkārtīgi nepatīkama situācija, kuru nevar novēlēt nevienam uzņēmējam. Tomēr labi, ka tā notika tieši ar mums. Jo mēs esam pietiekami lieli, lai spētu risināt šo jautājumu un piesaistīt vajadzīgos resursus uzņēmuma darbības nodrošināšanai pat šādā situācijā. Bet ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuriem šādas kapacitātes nav bijis un kuri līdzīgā situācijā ir pazuduši no uzņēmējdarbības vides. Ja šī tiesu sistēma ir domāta tam, lai tikai sodītu, tad varbūt šādi prasības nodrošinājumi ar visu uzņēmuma naudas līdzekļu apķīlāšanu ir pareizi. Tomēr es visu laiku dzīvoju ar domu, ka tiesu sistēma ir taisnīguma nodrošināšanai. Un ja tā ir sistēma, lai aizstāvētu, tad šādi rīkoties nedrīkst.
- Valsts prioritāte vismaz vārdos ir atbalsts uzņēmējdarbībai un investīcijām pievilcīgas vides veidošana. Mēs dzirdam, ka mazie un vidējie uzņēmumi ir valsts attīstības asinsrite, bet tad vienā mirklī šinī asinsritē ieviešas trombs...
E.M.: - Nevis ieviešas, bet to ievieš. Kā viens ar sakarīgu domāšanu apveltīts cilvēks drīkst apķīlāt 26 uzņēmumu kontus, pat neiedziļinoties, kurš ir vainīgais! Kāds ir traktējis likumu pēc sava prāta, pat neiedziļinoties likuma garā.
- Vai tiešām likums ir tik lunkans, ka to tik dažādi var interpretēt?
E.M.: - Drīzāk mums jārunā par tiesnešiem, kuri lunkani piemēro likumus.
A.K.: - Ja runājam par prasības nodrošinājumu, kā tas formulēts Civilprocesa likumā, priekšnoteikums tiešām ir formulēts vispārīgi. Prasības nodrošinājums tiek uzlikts, ja ir bažas, ka iespējamā prasītājam labvēlīgā tiesas sprieduma izpilde būs apgrūtināta vai neiespējama. Tā ir tā premisa, pēc kuras tiesai jāvadās. Nevar izslēgt situāciju, ka prasība ir pilnīgi aplama, un tomēr šīs prasības nodrošinājums tiek uzlikts. Bet iespējams, ka prasība celta ļaunprātīgi ar kādu savtīgu mērķi, un galvenais ir tieši prasības nodrošinājuma panākšana. Tā bieži notiek. No otras puses aprakstīt, kas tieši tiesnesim jāņem vērā pie prasības nodrošinājuma, likumā ir diezgan grūti. Likums nosaka principu. Tad ir jautājums par tiesneša profesionalitāti un principiem. Viņš nedrīkst tikai izlasīt prasību un uzreiz a apriori piekrist visam, ko prasītājs apgalvo.
Inese Lībiņa-Egnere: - Saeima sakārtoja Uzņēmuma reģistra likumu, un tagad dokumentiem par izmaiņām uzņēmumu valdē jābūt notariāli apliecinātiem. Rezultātā pāris procentu negodīgo uzņēmēju skaita dēļ pārējiem jāsaskaras ar papildus birokrātiskām darbībām. Mēs sakārtojām lietu izskatīšanas termiņus tiesās - ar šādiem jautājumiem saistītas lietas pietiekami ātros termiņos tiek skatītas Jelgavas tiesā, un rezultāti ir labi. Mēs veicām grozījumus Civilprocesa likumā saistībā ar prasības nodrošinājumu un samērīguma principu. Tomēr reiderisma izskaušanai ar to vien acīmredzot ir par maz.
- Pat ja uzņēmējam izdevies izturēt triecienu pēc naudas iesaldēšanas, ja viņš radis iespēju paņemt no bankām aizdevumu un turpināt darbību, un pēc gadiem ilgas tiesāšanās tiesa atzīst, ka prasība bijusi nepamatota, viņam ir radušies lieli zaudējumi. Advokātu izmaksas, bankas procenti par neparedzēta aizņēmuma ņemšanu, naudas iesaldēšanas dēļ nerealizēti projekti... Vai nepamatotas prasības iesniedzējam ir jāsedz šie zaudējumi?
E.M.: Kā tad uzņēmējs var šos zaudējumus atgūt? Vai tad prasītājs arī ir iemaksājis tiesu izpildītāja depozītā tādus pašu naudas līdzekļus kā atbildētājs?
A.L.: Civilprocesa likums paredz tiesības uz zaudējumu atlīdzību tajos gadījumos, kad bijis prasības nodrošinājums, bet prasība noraidīta. Bet tad ir atsevišķa tiesvedība, un zaudējumi jāpierāda. Ir arī mehānisms, kad tiesa var lūgt, lai prasītāja puse iemaksātu depozītu, kas nodrošina iespējamos zaudējumus. Bet tiesas to šodien nedara.
- Varbūt skaidri jānosaka, ka prasītājam šādos gadījumos tiesai jāiesniedz arī neatkarīga auditora slēdziens par iespējamo zaudējumu apjomu un veidu, kādā tie nodarīti?
Inese Lībiņa-Egnere: Ar grozījumu pieņemšanu Civilprocesa likumā par prasības nodrošinājuma piemērošanu mēs kādu vienu lietu šinī shēmā aiztaisīsim ciet, bet būsim reāli – radīsies jaunas shēmas. Tādēļ mums jādomā par reiderisma krimināltiesisko regulējumu. Diemžēl policija ar reiderismu saistīto ekonomisko noziegumu izmeklēšanā ir tik vāja, ka visu to ķēdi, kur katrā konkrētajā posmā papīri ir kārtībā, nespēj pietiekami kvalificēti izmeklēt. Šajos gadījumos jāredz situācijas kopaina par pietiekami ilgu laika periodu, jo reiderisma noziegumi tā vai cita mērķa sasniegšanai nenotiek dažās dienās vai pat mēnešos. Tie ir rūpīgi izplānoti, un katra darbība ir pamatota ar juridiski šķietami korektiem dokumentiem un līgumiem. Bet, kamēr mums nav tā krimināltiesiskā bieda, tikmēr reiderisma problēmu diezin vai izdosies izskaust.
A.L.: - Jau iepriekšējos gados Komerclikuma darba grupās, Uzņēmumu reģistra (UR) konsultatīvajās padomēs ir izskanējis šis krimināltiesiskais aspekts, un gan VID, gan citu tiesībaizsardzības iestāžu pārstāvji saka, ka, piemēram, ar uzņēmējdarbību saistīto dokumentu viltošana nav viņu problēma, kamēr tai nav seku. UR iesniegumi par šo jautājumi tiek nolikta Rīgas Centra policijas iecirkņa seifā, un tur tie krājas. Tā sakot, jūs esat komerctiesību eksperti, un jūs par šo problēmu arī domājiet. Tā mēs nekur netiksim. Mēs visu laiku esam deklarējuši, ka komerctiesību uzdevums nav cīnīties ar krāpniekiem un noziedzniekiem, tas ir krimināltiesību uzdevums. Tā ir atsevišķa sadaļa – saimnieciskie noziegumi, un tas ir jautājums par izmeklēšanas kvalitāti. saimniecisko noziedzību.
- Rodas iespaids, ka cīņa ar saimnieciskajiem noziegumiem lielā mērā līdzinās cīņai vējdzirnavām.
I.K.-E.: - Es skatos uz Krimināllikumu. Jo bez sajūtas, ka par šiem nodarījumiem gaida reāls sods, reiderisma gadījumi nepārtrauksies.
A.L.: - Jābeidz kultivēt mīts, ka mums ir nesakārtoti likumi. Visas šīs darbības notiek tādēļ, ka cilvēki zina – viņiem par to nekas nedraud. Tādēļ jārada sajūta, ka neviena no šādām darbībām nepaliks nesodīta. Tas attiecas gan uz minēto pretlikumīgo darbību veicējiem, gan uz sistēmas „melnajām avīm”. Otra būtiska lieta ir kapacitāte un attiecīgo tiesībsargājošo struktūru darbinieku izglītošana. Lai viņi zina ne tikai to, kas ir slepkavība un zādzība, bet arī kas ir korporatīvie, saimnieciskie un „balto apkaklīšu” noziegumi.
E.M.: - Jāturpina iesāktais darbs un jāizglīto uzņēmēji. Uzņēmējiem jāsaprot, kādā gadījumā uzņēmumā var iestāties mākslīgi organizēta maksātnespēja, no kādām rīcībām uzņēmējiem jāuzmanās. Uzņēmējiem jāskatās uz savām valdēm – kādi cilvēki tur ir, cik ilgi un kāpēc viņi tur ir un kāds ir viņu pienesums uzņēmumam. Kamēr mēs gaidām, kad valsts mums nodrošinās aizsardzību, mums arī pašiem ir jāuzmanās, lai neiestātos reiderisma gadījums.