Skurstenis vai ērkšķu vainags
«Visās valstīs prezidenti un karaļi aicina uzvarējušās partijas veidot valdību, un šajās vēlēšanās tā ir Saskaņa; ja tas tā nenotiek, tad atbildība par rezultātu ignorēšanu ir jāuzņemas Valsts prezidentam,» pēc vēlēšanu provizorisko rezultātu uzzināšanas draudīgi secina Jānis Urbanovičs (Saskaņa).
To pašu domu, tikai diplomātiski veiksmīgāk iepakotu, pauž arī Saskaņas premjera amata kandidāts Nils Ušakovs. Biedrs Urbanovičs gan piemirst vienu, taču būtisku niansi: prezidenti un karaļi aicina veidot valdību tādām «uzvarējušajām partijām», kurām ir reālas iespējas to patiešām izveidot, proti, tādām, kuras spēj panākt parlamenta vairākuma atbalstu. Nezinīšiem un aizmirstulītēm jāatgādina, ka šīs Saeimas sastāvā vairs nav kādas pārpratumpartijas, kas bija gatava dzīvot ilgā un mīlīgā «laulībā» ar Saskaņas centru, «kamēr tanki mūs šķirs».
Tāpēc Saskaņas brašajiem puišiem vajadzētu mazliet piebremzēt ar ultimātu izteikšanu Valsts prezidentam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 11. Saeimā apvienība Saskaņas centrs bija pārstāvēta ar 31 deputāta vietu, kamēr šajā – vien ar 24 vietām. Vai pazīmes par vēlētāju nākšana pie saprāta neliecina par politiskās veselības uzlabošanos vismaz šajā aspektā? Katrā ziņā Saskaņai priekšā čakls un produktīvs darbs opozīcijā, lai pārliecinātu savus vēlētājus, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās, lūk, tad nu gan «paņemsim visu banku» un ar pilnu klapi dzīvē ieviesīsim sociāldemokrātiskās idejas, un tas nekas, ja tām būs tāds savāds prokremlisks smārds.
Par īstajiem šo vēlēšanu uzvarētājiem var nodēvēt Nacionālo apvienību (NA), Zaļo un zemnieku savienību (ZZS), kā arī Reģionu apvienību (RA). Nacionālā ideja – par spīti kremlinu riešanai – tomēr ir dzīva. Zaļzemnieki ar īsti zemniecisku viltību, rāmumu un Aivara Lemberga pēdējā brīža ielēkšanu vēlēšanu tramvajā spējuši tikt pie atzīstama vietu skaita. Savukārt Reģionu apvienība par savā septiņām vietām var pateikties suņubūdas efektam, kas nu kļūs par savpatnu protesta balsojuma etalonu. Kāds būs Artura Kaimiņa ieviestās suņubūdas sausais atlikums, vēl redzēsim. Jācer, ka tas neaizēnos, piemēram, Mārtiņa Šica pragmatismu, kas ir vērtīgākais šīs partijas ieguvums, nevis šķietami drosmīga atklātība, kas robežojas ar rupjību un nekompetenci.
Partija No sirds Latvijai (NSL) pieskaitāma zaudētājiem, jo tai prognozēts daudz lielāks vietu skaits. Izskatās, ka NSL nāksies krimst lieso opozīcijas maizi, jo neviens no esošās koalīcijas politiskajiem spēkiem negrasās aicināt Ingunu Sudrabu uz sadarbību. Savukārt Vienotība – par spīti tam, ka ieguvusi 23 vietas parlamentā – arī iederas zaudētāju kopīgajā bildē. Tas, ka vēlētāji izsvītrojuši no deputāta saraksta partijas līderi Solvitu Āboltiņu, var nopietni iedragāt ārēji tik stabilo politisko spēku, jo šis gadījums pastiprinās līdz šim slēptās apakšzemes straumes, kas jau ilgu laiku plēsa un drupināja Vienotību. Šīs vēlēšanas patiesībā var kļūt par Vienotības beigu sākumu, jo iepretim Āboltiņas neievēlēšanai vērojam, ka Saeimā tika iebīdīti nemitīgiem skandāliem apvītie vienotībnieki – Lolita Čigāne, Ilze Viņķele, Dzintars Zaķis. Partijas iekšējās cīņas un neapmierinātība jau burbuļo kā rūgumpods, un diez vai vēlēšanu nakts ārējās prieka izpausmes še ko mainīs.
Izjukšana draud arī tām partijām, kas neiekļuva Saeimā: Latvijas attīstībai un Vienoti Latvijai. Tām nav ne mazākā mudinājuma eksistēt ārpusparlamenta apstākļos. Par tādu politisko atavismu kā Latvijas Krievu savienība var vienīgi pateikt, ka interfrontes laiks jau ir beidzies. Savukārt pārējie meža dīvainīši savas politiskās aktivitātes labākajā gadījumā var ierakstīt ciema sienasavīzē vai vismaz skurstenī: nevajag tērēt naudu un laiku acīmredzamām muļķībām.
Lai arī cik savādi vai neizprotami dažkārt šķiet kādu vēlēšanu rezultāti, arī politiskā loģika reizēm ir ar vēsu prātu neizskaidrojama, un tā var gadīties arī šoreiz. Tie, kuri sevi publiski nosauc par uzvarētājiem, izrādīsies zaudētāji. Bet uzvarētāja vainagu iegūs tas, kam tas pienāksies, iespējams, pēdējo reizi. Un smags šis vainags būs, ar grūtu mācību un ērkšķiem.