«Nejaušības dēļ mēs kļuvām par pirmajiem, kas ar savām asinīm aiztur Maskavas ordu, šo mēri, kas rāpo mūsu visu virzienā. Bet pirmā varēja būt arī Latvija. Karš, kas notiek Ukrainā, nav tikai mūsu karš, tas notiek Eiropā un pasaulē,» teic Larisa Artjugina, radošās apvienības #Babilon’13 kinorežisore, kas iebraukusi Latvijā, lai sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu Viegli parādītu savas filmas par Ukrainas notikumiem: par Maidanu un karu valsts austrumos, par bīstamību, ko pasaulei rada Kremļa agresori. «Paldies, ka jums nav vienalga,» viņa pateicas tiem, kas darbdienas vakarā atnākuši ar viņu tikties.
Taču vienalga ir lielākajai daļai. Un ne tāpēc, ka Kaņepes kultūras centrā, kur skatāmas filmas, būtu maz vietu vai tas vienam otram šķistu necils no vaiga. Bet tāpēc, ka gandrīz mēs visi esam pieraduši klusiņām staigāt ar maisu uz galvas, skaitīdami latvisko mantru «ne mana cūka, ne mana druva». Augstākā virsotne, ko esam sasnieguši, ir publiski paust padomus, uz kuru pusi bēgt un kurā mēslu čupā ierakties, ja gadījumā mūsu valstī iebrūk miermīlīgie Krievijas agresori. Līdz nullei ir pazemināts pats galvenais komponents, kas nepieciešams, veidojot stipru, neuzvaramu valsti: spēcīgas, pārliecinātas un vienotas nācijas izveidošana. Pagaidām mūsu stiprā nācija veidojas, aktīvi interesējoties, kurš un ar ko uzsācis kopdzīvi, kādas ir iedarbīgākās diētas un kāpēc mietpilsoņi tik traki uzbrūk Artusam.
«Latvija ir augsta riska zona,» nezinādama par mūsu «svarīgākajām» problēmām, teic Larisa un atgādina, ka Ukrainai jākaro uzreiz divās frontēs: cīnoties pret Krievijas okupantiem un pret iekšējo ienaidnieku – ierēdniecības noziedzīgo nekompetenci un korupciju. Ja karš notiktu Latvijas teritorijā, mūsu iekšējais ienaidnieks – līdztekus iepriekšminētajiem – būtu arī Krievijas TV pārzombētā piektā kolonna, kas uz pirmo svilpienu būs gatava vērsties pret Latvijas valstiskumu un neatkarību. Par tās lielumu varēsim pārliecināties 9. maijā pie Pārdaugavas nepareizi nodrāztā zīmuļa. Tas, ka mūsu valdīklas nemēģinās piebremzēt politizēto 9. maija cirku, ir skaidrs, taču varbūt viņi varētu sākt ar kaut ko simbolisku, piemēram, aizliegt oranžmelno kolorādo lenteņu publisku izrādīšanu – tāpat kā ir aizliegta PSRS simbolika? Policijai 9. maija dzertiņā vismaz būtu, ko darīt – tikpat aktīvi, kā tā vērsās pret Latvijas Ukraiņu kongresa priekšsēdētāju Mikolu Pavļuku, kad viņš protesta mītiņā pie Krievijas vēstniecības bija atritinājis plakātu, kurā uzskatāmā veidā tika demonstrēta Kremļa agresijas būtība, vienādojot nacismu, komunismu un putinismu.
Piekto kolonnu aizstāvošā vara paradoksālā veidā iet roku rokā ar vienu otru nacionālo kultūras biedrību. Bet varbūt tur nav nekā paradoksāla: iespējams, aiz vienas otras «ukraiņu biedrības» jaukajiem skatlogiem slēpjas tie paši piektās kolonnas darboņi, kuri «demokrātiski» atbrīvojas no tiem, kam ir cita sapratne par notikumiem Ukrainā. Tā, piemēram, Jelgavas ukraiņu biedrības Džerelo ārkārtas sapulcē no priekšsēdētājas amata izmesta biedrības ilggadējā vadītāja Tatjana Lazda – par to, ka piedalījusies protesta akcijās pie Krievijas vēstniecības.
Žurnālists ukrainis Vladimirs Stešenko par šo situāciju teic: «Tas ir nepieļaujami, jo grauj vienu no svarīgākajiem demokrātijas principiem: cilvēka tiesības uz personisko viedokli un rīcību. Es biju pirmais Baltslāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrības priekšsēdētājs, un šī biedrība apvienoja tūkstošiem Latvijas cilvēku. Tur darbojās dažādu tautību tautfrontieši, komunisti, monarhisti un pat anarhisti, tur bija arī ukraiņu biedrības Slavutič nodaļa. Bet tā dibinājās vēl padomju varas laikā. Kopīga darbība kultūras frontē ļāva mazināt sabiedrības politisko radikalizāciju, bet cilvēka politiskā darbība palika katra paša ziņā. Un te – ceturtdaļgadsimtu pēc Atmodas – mēs saduramies ar totalitārās domāšanas rudimentu!»
Nez, kad pamodīsimies no nekurnejaukšanās letarģijas? Larisas filmas atgādina, ka mēris, kas lien no Kremļa, iznīcinās visus – gan tos, kas ir kremļamīļi, gan tos, kas nav. Gan «pareizās», gan «nepareizās» biedrības. Iznīcinās – ja mēs to neapturēsim. Katrs savu iespēju un gudrības robežās. Valstiski un personiski.